Ilgais ceļš Tebrā.


Ir agrs sestdienas rīts, kad esam apstājušies pie Tebras upes tilta Apriķu ciema malā un ripinām savas somas lejā pa stāvo ceļa nogāzi upes virzienā. Viss bez žēlastības tiek šādā veidā nogādāts upes krastā, arī daži no plānotā brauciena dalībniekiem pamanās paslīdēt un nobraukt uz dibena lejā pa zāli. Tā sākas mūsu Tebras upes divu dienu brauciens, kas sākas Apriķos ar finišu Pāvilostā.

Šoreiz braucienu sākam ar īsu airēšanas un stūrēšanas instruktāžu, jo laivojam kopā ar mazāk pieredzējušiem tautiešiem. Jau maršruta sākumā upe visas korekcijas veic mūsu vietā, jo pirmajos pāris kilometros, pie vasaras ūdens līmeņa, upē ir vairāki koku sanesumi, kas liek jaunajiem censoņiem gan ātri apgūt stūrēšanas mākslu, gan arī kāpt ārā no laivas uz slidenajiem koku stumbriem, lai pārdabūtu laivu pār dabas veidotu šķērsli. Šo diezgan ķepīgo un nogurdinošo darbību rezultātā pirmo trīs kilometru pieveikšana prasa no mums vairāk kā stundas laiku un, kā beigās izrādīsies, arī spēku, kas vairāk būtu noderējis pirmās dienas beigās.

Vēl šajā upē varam brīdināt kuģotājus uzmanīties no upē sadzītiem armatūras stieņiem, kas vasaras ūdens līmenī rēgojas pāris centimetrus virs ūdens līmeņa, bet pēc lietus, vai neuzmanīgākam kuģotājam, var nodevīgi sabojāt peldēšanai tik nepieciešamo inventāru. Tos upē gādīgi sadzinuši Tebras upi iemīlējušie maluzvejnieki, kas pret šiem stieņiem rudens pusē atsien tīklus, lai šādā veidā tiktu pie tik nepieciešamās zivs.  No šiem metāla brīnumiem vajadzētu uzmanīties pirmajos piecos maršruta kilometros, kur tie ir īpaši centīgi sadzīti upes gultnē, tālākajā upes posmā tos vairs nenovērojām, tur izmanīgie maliķi bija apveltīti ar mazāku izdomu un atsējuši tīklus vienkārši pret upes krastā augošajiem kokiem. Varam atvainoties to licējiem, jo pamanītos dabas mīļotāju brīnumus vakarā ugunskurā likvidējām. Pēc šī maluzvejnieku iemīļotā posma upe arī kļūst dziļāka un vairs netiek novēroti koku sanesumi. Protams ir daži šķēršļi upē, kas gan nav tik nopietni, lai tos vienkārši neapbrauktu.

Tālāk mūsu ceļošana kļūst daudz raitāka, tukšojot blašķi, varam upes krastā vērot milzīgos ozolus, gobas un citus krastos augošos kokus, kas vēl varētu būt pieredzējuši tos laikus, kad Tebra bija upe pa kuru intensīvi notika kuģu satiksme, cilvēki veda preces no piekrastes dziļāk kontinentā un otrādāk, upes krastos notika rosība un aktīva darbība. Šodien mēs varam redzēt  upē daļēji noslēpušos koka pāļus, kur kādreiz bijušas laivu piestātnes. Pēc veiktajiem 16 km skatam paveras iespaidīgas koka dambja paliekas, vēl puskilometru zemāk pa straumi, upes labajā krastā, redzams stāvkrasts ar nakšņošanai, vai vienkāršai atpūtai piemērotu vietu. Lai tiktu pa stāvo nogāzi augšā būs mazliet jāpiepūlas, bet zinot, ka nākamā piemērotā nakšņošanas vieta ir tikai pēc 11 km, ir vērts pārdomāt, vai brauciena lielāko daļu veikt pirmajā dienā (tas būs 27 km garš posms, līdz ar to otrajai dienai atstājot nieka 12 km), vai palikt šeit un nākamajā dienā veikt 23 km. Mēs nezinot faktu, ka nākamā vieta, kur ir iespējams izkāpt krastā, lai pārlaistu nakti, būs tikai pēc 11 km, turpinājām ceļu lejup pa upi, baudot, pat vasaras mēnešos jūtamo straumi, vietām pat sastopoties ar mazām krācītēm, kas gan pie zemā ūdens līmeņa lika mums tās pārvarēt vairāk laivu velkot un stumjot, nevis bailēs par apgāšanos skaļi brēcot.

Tā nu airējot, stumjot, velkot un vēl visādi izpaužoties ap sešiem vakarā esam pieveikuši 20 km garu posmu, tas pat patīkami pārsteidz, jo arī mazāk pieredzējušie tautieši ir to veikuši godam. Upe mūs ir lutinājusi, jo pirmajos 3 kilometros pieredzētie koku sanesumi nav vairāk manīti, straume un periodiskas darbības ar airiem ir ļāvušas veiksmīgi veikt šo attālumu. Bet nu gan esam nolēmuši, ka šai dienai pietiks, un jāsāk meklēt piemērota vieta nakšņošanai. Tad nu šinī momentā mēs pamanām, ka stāvie upes krasti, ar kupli zarojošajiem kokiem tajos un plašās pļavas ir absolūti nepiemērotas nakšņošanai, cilvēka saimniecisko darbību tās nav redzējušas jau šķiet vairākus gadu desmitus. Šis mežonīgums ļāva apbrīnot patiesi neskartu dabu, sajust tās klusumu un dziesmu vienlaicīgi, bet kad pienācis laiks celties krastā, veidot apmetni, vārīt zivju zupu, tas kļūst apgrūtinoši – lai kur pa upes stāvo krastu mēs līstu augšup, atduramies pret kuitiem un garu zāli aizaugušām pļavām. Ir tikko nolijis lietus, kas šīs darbības padara vēl nepatīkamākas. Šķiet, pat mūsu mazajā grupiņā sākas ņurdēšana, kāds zaudē cerību, ka mēs vispār atradīsim kādu kaut mazliet piemērotu vietu ugunskura iekuršanai, kāds piebeidz blašķi un cer šo sapņu pļavu rast.

Kad pašā vakara kulminācijā aiz līkuma parādās betona tilta aprises ar diviem copmaņiem upes krastā. Uzreiz saprotam, ka nu beidzot airi var likt malā, kāpt krastā, likt meitenēm rosīties ap katlu, vīri tēlot sūros čaļus un iet mežā pēc malkas, vārdu sakot  baudīt pelnīto vakara noslēgumu. Izkāpjot krasta secinām, ka esam noairējuši  27 km un pulkstenis rāda 19:30, esam varen saguruši, bet smaidam… Tilts (Kalnenieku) ir uz mazas nozīmes ceļa, vakara un nakts gaitā nedzirdu, ka kaut viens auto to šķērsotu, tad nu atpūšamies un naktsmieru pavadām bez sajūtas, ka guļam ceļa malā.

Ir pienācis nākamās dienas rīts, dažs no mūsu grupas ir augšā jau no sešiem, un dežūrē pie ugunskura, šķiet gatavo rīta kafiju, vismaz man tā liekas, paverot šķirbu telts ieejā, bet momentā atkrītot atpakaļ… Jā vakardiena ir atstājusi zināmas pēdas šīsdienas sajūtās, bet nekas – vēl pāris stundas miega, pāris litri ūdens un būšu gatavs jaunas dienas šarmam, zinot, ka priekšā ir Sakas upe un Pāvilosta, ar kuģu piestātnēm krastos, ar cilvēkiem un absolūti netraucējošu civilizāciju, ar dzīvību uz upes, kā tam būtu jābūt, ar dzīvību, kāda sen atpakaļ ir valdījusi Tebras un Durbes upēs.  Šodien upē esam tikai mēs, trīs laivas, kas lēnām slīd pa kluso ūdeni, mēģina sajust to, kā bijis, saskatot to, kā ir.

Šodien mums jāveic nieka 12 km, vakardienas pirmatklājēja, cīnītāja un izdzīvotāja tēls tiek atstāts pie apdzēstā ugunskura. Šodien mēs lēni un klusi baudām sauli, sauļojamies un jokojam, varam to atļauties, jo pēc pāris stundām jau būsim Pāvilostā. Pēc neilga laika jau esam Tebras – Durbes satekā, arī šeit kādreiz bijis varens koka tilts, pilskalni, cilvēks šeit izmantojis upi sev kā palīgu, tagad tikai koka drupas un aizaugušas pļavas.

Vēl mazliet un jau redzam Liepājas –Ventspils šosejas tiltu, tad veco dzelzceļa tiltu, arī tas vairs nefunkcionē…Izlīkumojot plašos Sakas līkločus, jau lēnām ieslīdam Pāvilostā, garām pabrauc varena koka laiva, krastā zvejnieku kuģi, izkārti tīkli, uz mazajām laivām uzraksti – Pāvilosta. Pie Pāvilostas info centra (upes labajā pusē ) arī finišējam, smaidam, jo esam to izdarījuši, smaidam, jo redzējām daudz skaista, lai arī tas no mums prasīja spēku, izturību un sapratni.

Foto & Teksts: Jānis & Indra