rudens-ekspedicija

Virga jeb alkšņi, ozoli un holandiešu sirds


Mērķis mums nobraukt Virgas upi no Priekules līdz tās ietekai Vārtājā. Padsmit km, nepilnās divās dienās. Viss tik vienkārši gan nebija. Sakritušo alkšņu un ozolu kubikmetri, kā arī netipiski novembrim zemais ūdens līmenis redzēt mazliet vairāk par 10km Virgas mums neļāva. Aizbirumi upē sākas jau pašā Priekulē. Patiesībā tas bija pārsteigums, jo parasti pilsētas par savā teritorijā esošajiem ūdeņiem parūpējas. Koku kalni (un tajos aizķērušies sadzīves mēsli) Virgā ir vien dažus metrus no sakoptajiem Priekules lepnumiem: muižas, zviedru vārtiem un pils skatu torņa. Pametot pilsētu, upe tek pa pļavām, bet pēc dzelzceļa tilta, to sāk ieskaut ar vien biezākas alkšņu audzes. Un te sākas arī Virgas skarbākā daļa laivotājam. Visa nobrauciena garumā pamanām vien dažus senilus atzāģētus zarus un pilnīgi skaidrs, ka latvietis ar laivu te nav bijis labu laiku. Atšķirībā no holandiešiem. Kāda no alkšņu kaudzēm upē, atrodam Viljama un Angelikas kāzu balona pārpalikumus ar mazu sirsniņu. Tā kā redzētais upē neliek domāt, ka abi būtu te devušies medusmēnesi pavadīt, atliek secināt, ka jaunā pāra gaisā palaistai sirdij lidojums aprāvies ~1200-jā kilometrā. Mums, atšķirībā no balona, savs ceļš jāturpina. Nu jau gan ar domu, ka lēnām meklējama nometnes vieta. Drīz vien arī pļava tiek izvēlēta un esam gatavi Virgas krastā celt savu telšu pilsētu. Pirmajā dienā nepilnu 6h laikā esam nobraukuši nepilnus 6km.

Otrā dienā upē nekas daudz nav mainījies. Vienīgi nu bez alkšņiem, ūdenī arī pamatīgi ozoli. Neticami, bet dažus no tiem gāzis ir bebrs un nevis iepriekšējo rudeņu vētras. Diezgan droši var prognozēt, ka drīz vien no bebra zoba te kritīs vēl pa ozolam, jo daži no tiem vertikāli šobrīd atrodas spītējot fizikas likumiem. Un vēl par kokiem. Virga ir savā ziņā unikāla ar to, ka tās krastos pēc Priekules un līdz pat Virgas HESam nav neviena skujkoka, savukārt bez alkšņa un ozola, citi lapu koki skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem (nepārspīlējot). Pēdējie km pirms uzpludinājuma, Virgai ir stāvi, ainaviski krasti un pat solīda izmēra salas. Upei kļūstot platākai, šķēršļi iet mazumā. Kā maza kompensācija par ložņāšanu ar laivām pāri kokiem, šķērsot Prūšu ūdenskrātuvi palīdz mums patīkams pavējš. Pēc uzpludinājuma Virgas upei paredzētie ūdeņi tiek novadīti gandrīz 100% uz 2000-jā gadā pabeigtās elektrostacijas kanālu. Pati Virga ir sausa un pilnīgi nebraucama. Ja kādam vēlme ir redzēt kā var sačakarēt upi apmaiņā pret kilovatiem, tad var braukt skatīt uzskatāmu piemēru. Te ar beidzam mūsu Virgas ekspedīciju. Lai nobrauktu lejteci, laivu braucienu pēc HESa ieteicams uzsākt no Melnupes (16km) pēdējā tilta pirms ietekas Virgā. Tas gan stāsts citai reizei un kas zin, varbūt tas taps vēl šogad.

Paldies Mārim, Guntim, Kristiānam, Uģim, Sandim un Rišāram par līdzdalību.

 

Turaids Šēfers