sventaja

Sventāja


Sventāja. Piecus gadus (1918-1923) par šo zemi atbildīga bija Latvija. Vēlāk pēc peripetijām, kurās iesaistīts ir kāds angļu profesors, ministri, pētījumi un zemju barteri, Sventājas upes lejtece nonāk atpakaļ lietuviešiem. Un droši vien, ka tā tam loģiski vajadzēja arī būt. Tas gan 21.gs. netraucē mums 18.novembrī atcerēties šīs zemes kā „reiz mūsu”.

Atšķirībā no latviešu jūras upēm, šodien Sventājas leja izskatās ļoti industrializēta. Katrā ziņā tūrisma nozare iespraukusies te gandrīz katrā brīvajā kaktā. Krasti nobūvēti ar dažāda izmēra, kvalitātes un paskata būdām. Acīmredzot, vasaras mēnešos te sabirst tūkstošiem jūru redzēt izslapušie lietuvieši. Ne tikai krasti, patiesībā, arī pati upe piebāzta ar viss kaut ko. Paštaisītas laipas, trepes, pontoni, laivas, katamarāni, pārvilktas troses un tilti. Un arī tīkli. Lai rudenī tiktu cauri sveiks un vesels, lasim te nepieciešama krietna deva veiksmes, jo venteri salikti no sirds un patikas. Tie, kuri netiek pie tīkla, met vizuli. Tik koncentrēta: rotiņu, vobleru un gumijas zivju kolekcija kokos nebija vēl redzēta.

Interesanta ir Sventājas osta jeb vieta, kur upe ietek jūrā. Lai arī mūsu kaimiņi ir investējuši pamatīgus līdzekļus ostas attīstībā, daba ņem virsroku. Vētras regulāri aizpūš upes grīvu, un šobrīd Sventājas ostā var iebraukt vien motorlaivas. Varbūt tā arī ir labāk. Vismaz man šīs lietuviešu neuzvarētās zemes Sventājā patika vislabāk.

 

Turaids