1

Pa Dņestru Piedņestrā.


Godīgi sakot, laivot Piedņestrā nebija mūsu plānos. Diemžēl (vai par laimi) uzrunātie moldāvu laivu kantori e-pastus noignorēja, un vienīgā atbilde atnāca no Tiraspolē bāzētā uzņēmuma ar eksotisku nosaukumu RIO. Viņi bez tālu un tuvu ekskursiju organizēšanas nodarbojas arī ar laivu nomu. Apsolīts tiek ducis saliekamo taimiņu, drošības vestes, gids, kā arī brokastis un vakariņas. Laivošanai paredzētā upe – varenā Dņestra. Mums atliek vien līdz turienei pašiem nokļūt. Diemžēl airBaltic atceļ 2016. gadā Kišiņevas reisu, un vienīgā alternatīva ir auto. Lai nokļūtu līdz tālajam un nezināmajam zemes stūrim, būs nepieciešamas divas dienas.

Ja mēs brauktu, piemēram, laivot pa Gauju vai Bārtu, šaubos, vai kādam būtu jautājumi par to, kas jauns Valmierā vai attiecīgi – Nīcā. Laivojot pasaulē neatzītajā Piedņestrā vairāk interesēja uzzināt, kas īsti notiek lielās Dņestras krastos un nevis pašā upē. Vēlāk daba pār politiku ņēma virsroku un ar nožēlu jāsaka, ka pietrūka vēl kāda diena skaistajā Dņestrā. Bet par visu pēc kārtas.

Pirms Dņestras upes stāsta mazliet par pašu Piedņestru. Lai arī uz globusa šai teritorijai joprojām ir Moldovas kontūras, de facto Piedņestra jeb Piedņestras Moldāvu Republika ir veidojums, kam pieder visas pazīmes, lai tā sevi sauktu par neatkarīgu valsti. Pēc 1992. gada konflikta starp Moldovu un Piedņestru, kurā iet bojā ~3000 cilvēku, Krievija ieved te savus miera uzturēšanas spēkus. Tie nostājas karā ierauto pušu vidū. Patiesībā krievu tanki joprojām redzami uz robežas ar Moldovu, kā arī pašā Piedņestrā. Nu jau ilgu laiku te viss ir mierīgi. Piedņestrai ir savs karogs (vecais Moldāvijas PSR), himna, robežas (robežsargi un muita), armija, pase, ieņēmumu dienests, savas automašīnu numurzīmes, parlaments, prezidents un pat nauda – Piedņestras rublis. Republikas noteiktais kurss pret eiro ir 1 pret 16. Tiesa, visdrīzākais apmaiņa pret kādu no lielajām valūtām ir tikai vienvirziena, jo pēc skata pat ļoti respektabla vietējā banka paziņo, ka neviena eiro apmaiņai tai nav. Par finansēm turpinot – Piedņestrā nav bankomātu. Pareizāk sakot, daži ir, bet tie apkalpo tikai viena veida karti, par kuras eksistenci ir aizdomas, ka Latvijā neviens nebūs dzirdējis. Tās nosaukums ir Raduga (varavīksne). Principā, dodoties šajā virzienā tavai Visa vai Master ir plastmasas plāksnes vērtība. Atslēgums no pasaules vienotās finanšu sistēmas ir cena, ko maksā Piedņestra par savu neatkarību. Tā gan nav visa bēda. Šeit nav arī sava telefona koda, tādēļ mobilie sakari ir apgrūtināti. Savukārt internets ir ekskluzīva lieta. Mēneša maksa i-neta pieslēgumam ar datu lejupielādi līdz 1GB izmaksās ~30 eiro. Galvenais informācijas ieguves avots valstī ir radio un televīzija, kur pilnīga dominance pieder Krievijai.

Ja mediju telpā dominē krievi, tad vietējā politikā un ekonomikā toni nosaka lielākais Piedņestras darba devējs ar pretenciozu nosaukumu Sheriff. Tā rokās ir visi valstī esošie perspektīvie biznesi – sākot no benzīntanku un lielveikalu ķēdēm un beidzot ar banku, tekstila un konjaka rūpnīcām. Tekstils un konjaks ir arī Piedņestras galvenā eksportprece. Tiesa, tā kā neviena pasaules valsts (pat ne Krievija) Piedņestru oficiāli nav atzinusi, saprotams, ka arī ar eksportu lietas īsti nevedas. Te gan ir atrasts kompromiss. Viss pārdošanā esošais konjaks un tekstils tiek marķēts ar uzrakstu Product of Moldova, līdz ar to arī nodokļi tiek ieskaitīti Moldovas kasē. Lai nezaudētu konkurētspēju, Sheriff produkcijai pašā Piedņestrā PVN likme ir apaļa 0. Uzņēmums gan atdara valstij ar labu citādā veidā: būvē bāreņiem dzīvojamās mājas, uztur valstī sporta infrastruktūru un atbalsta pensionārus. Perspektīvākajiem jauniešiem nodrošina studijas prestižākajās pasaules universitātēs. Šīs sociālās aktivitātes vietējos izraisa simpātijas. Tādēļ jau ilgāku laiku tā saucamie Sheriff cilvēki ir ietekmīgākais spēks vietējā politikā. Turklāt šis uzņēmums nodrošina arī visjēdzīgākās darba vietas. Darba sakarā savdabīga šķita vēl kāda nianse. Pašreiz Piedņestrā katastrofāli trūkst kvalificēts darbaspēks. Daudzi izglītoti cilvēki ir atstājuši šo zemi, un avīzes ir pilnas ar darba sludinājumu vakancēm slimnīcās, skolās utt. Atalgojums gan salīdzinoši mazs – kvalificēts ārsts var rēķināties ar +/- 150 eiro mēnesī.

Upe.

Savu Dņestru atklājam pavisam netālu no Benderu pilsētas senā cietokšņa. Maza atkāpe – ja reiz sanāks te nokļūt, līdz cietoksnim der aiziet, jo to ieskauj iespaidīgi mūri un apskatāmas dažas interesantas ekspozīcijas, arī Minhauzena lode, ar kuru tas neticamo izlūklidojumu veicis, izrādās, tieši te. Pirmie īrieni Dņestrā ir pārsteidzoši. Pārsimt metru platā upe ir neparasti sekla. Vietām tās dziļums ir nepilns metrs. Savukārt jau aiz pirmā tās līkuma sastopam to, kas mūs pavadīs visur turpmākās dienas. Viņu sauc makšķernieks. Tik daudz copmaņus vienviet 50 km nogrieznī nav nācies redzēt. Tā kā laivojām darba dienās, atliek vien secināt, ka šis rūpals ir viens no ienesīgākajiem. Kārotais loms vīriem ir sams un karpa. Pieticīgākie cer noķert visur esošo Melnās jūras grunduli. Pie tik lielas cilvēku kāres uz zivīm, dīvaini šķiet, ka gandrīz nemaz nav redzami tīkli. Tie ir aizliegti, un sods esot bargs. Kāds drosminieks gan pa ceļam trāpās, un mēs aprunājāmies. Šim esot bēres jāorganizē un nepieciešami 10 kg zivju. Nu tad jau var…

Ar makšķerniekiem saistās arī viens no pozitīvākajiem piedzīvojumiem. Kādā Dņestras līkumā satiekam Mišu, kurš nupat izbraucis krastā. Jautājam: „Kā cope?” Miša ar platu smaidu stāsta, ka noķēris meža vimbu. Tā kā esmu nofotografējis pāris tūkstošus makšķernieku krastos, bet joprojām neviena dzīva zivs nav redzēta, lūdzu, vai nevar mums iepozēt ar savu meženi. Viņš labprāt piekrīt. Pārmijam dažus vārdus, bet atvadoties viņš lūdz mūs pieņemt dāvanu – 2 kg smago zivi. Saprotot, ka tā ir viņa vienīgā zivs, atsakām. Bet Miša uzstāj. Rīt taču atkal ir diena un gan jau kas trāpīsies. Vakarā pie ugunskura tā tiek apēsta līdz pēdējai asakai. Vimbas pagatavošanas recepte: zivs tiek iesālīta, iesmērēta ar adžikas mērci, pa vidu zivij iebērti sasmalcināti krekeri un stundu kazas gaļas marinādē noturēti sīpoli. Cepta restē uz oglēm. Goda vārds, ļoti garšīgi!

Lai arī satiktie cilvēki uz upes ir draudzīgi noskaņoti, viens gan krīt mazliet uz nerviem. Skaistās Dņestras ainavas pamatīgi bojā netīrība tās krastos. Pudeles, papīri un visāda cita draza te ir lielā daudzumā. Visdrīzākais jau arī makšķernieks ir pie vainas. Jebkurā gadījumā, lai savāktu pieklājīgā stāvoklī mūsu izvēlētās telšu vietas, bija nepieciešams krietns laiks.

Vēl kāds patreizējais Dņestras simbols ir baržas. Bija laiks, kad uz upes notika aktīva preču kustība. Nu jau gan kādu laiku tā ir pavisam apsīkusi. Tā kā ar savu vienīgo sabiedroto pasaulē piedņestriešiem tiešās robežas nav, nav arī tirdzniecības. Vēl vairāk – runā, ka ukraiņi, esot viņiem vārda tiešā nozīmē piegriezuši ūdeni un ar to izskaidrojamas arī neticami seklās vietas upē, kas neļauj smagajām laivām vairs braukt. Nu tās stāv uzkārušās krastos. Dažas kļuvušas par vienkārši metāla čupām, bet dažas pārveidotas par sūkņu stacijām. Upei ir ļoti auglīgās zemienes un sausās vasaras tiek kompensētas ar Dņestras ūdeņiem. Katrai baržai joprojām ir savs sargs, kurš, ja vien nesteigsieties, būs gatavs dalīties ar jautriem Dņestras stāstiem.

Gandrīz pusotru tūkstoti kilometru garā Dņestra ietek Melnajā jūrā. Tas, kurš reiz ierādīja moldāviem zemi, droši vien bijis ne pārāk iejūtīgs. Lai arī jūra ir gluži tepat, valstij ar to robežu nav. Moldovu no vienas puses ieskauj Ukraina, no otras – Rumānija. Patiesībā līdz jūrai ar laivu nav iespējams ar tikt. Piedņestras teritorija ir sadalīta zonās. Un pats tās lejasgals tūristam ir slēgts. Jūru nāksies braukt skatīt ar busu. 7. oktobrī arī beidzam Dņestras piedzīvojumu. Sirsnīgi atvadāmies no mūsu upes draugiem un dodamies tālāk. Zīmīgi, ka, beidzot laivošanu, beidzās arī izcilais laiks. Sauli nomāc pamatīgi mākoņi un drīz vien jau līst. Tālāk ceļš ved uz Odesu. Te, spītējot vētrai un negaisam, nopeldamies Melnajā jūrā, apēdam pa foršmakam un aizbraucam ar lēnāko tramvaju pasaulē uz leģendāro „Privoz”. Zināju, ka Odesa ir slavena ar savām anekdotēm. Nekādus grāvējus gan nedzirdēju, bet te divas situācijas no piedzīvotā uz vietas:

Iekāpjot taksī (Volga), pamanām, ka priekšā bez šofera sēž vēl kāda būtne. Šoferis mierina: „Viss kārtībā, tā ir mana sieva. Viņa strādā par konduktoru.”

Restorānā jautājam personālam, kur palikusi mūsu oficiante. Atbilde: „Kādu viņu jums atnest. Ceptu vai vārītu?”

 

Visbeidzot paldies Ingai, Ievai, Elīnai, Mārtiņam, Guntim, Uldim, Atim, Armandam, Erlendam, Mārim, Agrim par lielisko piedzīvojumu. Guntim par stiprajiem nerviem un izcilo pilotēšanu.

Paldies riotravel.md un personīgi Andželai, Aleksejam, Danielam un Sergejam par sirsnīgo uzņemšanu.

 

Turaids Šēfers