jecupe-ziema

1.janvārī laivojam.


Kaut kur tur – starp Nīcu un Rucavu, pašā Latvijas dienvidrietumu galā meklējama ir vien pārdesmit km garā Ječupe. Upe savdabīga ar to, ka neskatoties uz savu no apdzīvotām vietām malā stāvēšanu, ir dīvainā kārtā gandrīz braucama bez ierastajiem mazupīšu šķēršļiem. Visā tās garumā no Ķirbas purva līdz pašai tās ietekai Bārtas upē iztiksiet bez zāģa. Protams, krastā te koku ir grauzis bebrs, un gadās pa dambim vai kritušam bērzam, bet vienmēr var atrast to metru, kur izspraukties ar laivu. Mums padsmit kilometru garajā braucienā vien 2 vai 3 vietās nācās kāpt krastā.
Kā daudz kur Latvijā, arī Ječupe ir slavena ar „reiz bija” stāstiem. Reiz te bija daudz turīgu latviešu viensētu, plaša saimnieciskā darbība purvā un pat plostnieku rosīšanās uz upes. Nu no viensētām palikuši vien pamati, purvs izstrādāts un baļķus vairs pludina tikai grauzēji. Tiesa, kāds unikāls fakts ar Ječupi gan vēl ir acīm redzams un rokām taustāms. Tik ne upes krastā! Lai skatītu klasisku Lejaskurzemes dzīvojamo ēku un laidaru, vajadzēs doties uz Latvijas Etnogrāfisko muzeju Rīgā. Nu tad ziniet, reiz tā atradās Ječupes krastā, turpat netālu no Ječiem!

Turaids Šēfers