Latviešu cukura liellaivas.

Pagājušā gadsimta 30-tajos gados Latvijā veiksmīgi attīstās cukurbiešu nozare. Pirmā top Jelgavas cukurfabrika (1926), tad Jēkabpilī (1932) un gadu vēlāk arī Liepājā. Pārstrādes jauda rūpnīcās ir ~1000 t cukurbiešu dienā. Nozare kļūst par ienesīgu biznesu zemniekiem. Latvijā 1936. gadā tādu ir reģistrēti vairāk nekā 20 tūkst., un kopā tiek izaudzēts 220 tūkst. tonnas saldo biešu. Pārsvarā visas bietes fabrikām tiek piegādātas pa dzelzceļu. Bet ir izņēmumi. Daudzi zemnieki savu novākto ražu ved nodot upesmalā speciāli ierīkotos pieņemšanas punktos. Tur tās savāc jau liellaivu īpašnieki un nogādā līdz fabrikām. Jēkabpilī galvenais ūdensceļš līdz galamērķim ir pa Daugavu, Jelgavai bietes tiek vestas pa Lielupi un Iecavu, savukārt Liepājā tās nonāk caur Liepājas ezeru no Bārtas un Toseles.
Liepājas cukurfabrika pat slēdz īpašu līgumu ar nīcenieku Jāni Straņģi. Viņš apņemas nogādāt līdz rūpnīcai 4000 t cukurbiešu gadā. Fabrika savukārt gatava par katru atvesto tonnu samaksāt no 3 līdz 3,5 latus. Katrā no viņa liellaivām var sabērt 60 tonnas biešu. Tiesa, viss nav tik vienkārši. Nereti Liepājas ezera šķērsošana liellaivām sagādā problēmas. Bieži vien smagi piekrautās laivas uzsēžas uz seklā ezera sēkļiem, savukārt 1935. gadā viena no laivām iekuļas vētrā un nogrimst ar visu kravu netālu no pilsētas. Traucē arī turpat līdztekus pludinātie baļķu tūkstoši. Kravas kustība notiek, pateicoties velkoņiem. Divas savstarpēji sasietas liellaivas velk motorlaiva. Kopā ar cukurbiešu biznesu valstī iet uz priekšu arī Straņģa lietas. Iesācis ar divām laivām, 30-to gadu beigās Nīcā viņam jau ir 8 šādas laivas. Un tad viss. Okupācija, laivas tiek nacionalizētas, savukārt pats Jānis Straņģis ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Savdabīgo latviešu liellaivu ēra beidzas pēc 2.Pasaules kara. Parādās pirmās kravas automašīnas un ūdensceļu izmantošana preču pārvadāšanai vairs nav rentabla.

T.Šēfers

foto:

T. Bidegs, Bokums, Staļģenes bibliotēka, laikraksts “Kurzemes Vārds”, žurnāls “Atpūta”