3

В річці Случь, був такий… gadījums!


Upi Sluču jāmeklē Ukrainā. Precīzāk – valsts ziemeļrietumos. Tā ir 450 km gara, Hariņas labā krasta pieteka un ūdenstūristu kartēs atrodama, kopš padomju cilvēks iemācījās gumijas laivu izmantot ne tikai makšķerēšanai. Latvijā gan par šo upi nekas nav dzirdēts. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ braucam šajā virzienā. Ja neziņai pieliek klāt ukraiņu aprakstus par lieliskajiem dabas skatiem, upes neapdzīvotību un vienu otru straujteci, tad tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs.

Diena #1

Piedzīvojuma starts Slučas upē nolikts Novohrada-Volinska pilsētā un noliktajā laikā arī mēs esam tur. Mūs sagaida Jura, Dmitrijs un Viktors, kā arī ducis laivu. Izmetam loku kājām. Pa ielu, kura nosaukta par godu “karavīriem internacionālistiem”, dodamies apskatīt senos, bet savdabīgi atjaunotos pilsētas mūrus (Zvahoļas cietoksnis, līdz 1795. g. arī pilsētas nosaukums ir Zvahoļa), kāds paspēj izdarīt vēl pēdējo pirkumu un kāpjam laivās. Viss ir lieliski, pat neskatoties uz draudīgi apmākušajām debesīm. Upe ir samēra plata. Pēc LV izmēriem tā varētu būt Ventas vai Gaujas radiniece, vien krietni seklāka. Jocīgi, ka katram līdzi tiek dota ķivere. Ja tiešām mūs sagaida priekšā nopietnas krāces, tad šīs laivas nešķiet īsti piemērotas. Bet nu galvenais saglabāt veselu galvu! Pirmās dienas nobrauciens 14 km, jānokļūst līdz ciemam Čižovka. Neilgi pēc pirmajiem metriem upē, paveras iespaidīgs skats uz veco dzelzceļa tiltu, vēl pēc pāris līkumiem seko granīta klintis, tad ūdenslīdējs Fjodors ar pilnu maisu vēžu, vēl izdarām pāris klunkšķus no saldenās pudeles un esam klāt. Dienas noslēgums dažos vārdos: teltis, plovs, ciema veikals, šnabis, ugunskurs. Visus pārsteidz mūsu pavadoņu profesionālisms un lieliskā sagatavotība. Negaidīti un patīkami!

Diena #2

Laika prognozes piepildās, un naktī beidzot mūs noķēris solītais lietus. No rīta gan pelēkos mākoņus izdzenā dzestras brāzmas, tiesa, mūsu gadījumā, vēlāk izrādīsies, ka tas ir pretvējš. Pēc sātīgām brokastīm priekšā garākais pārbrauciens 21km un mērķis – Kurčicas ciems. Šis sanāks gausākais upes posms. Pie vainas, iespējams, ir iepriekš piesauktais pretvējš. Arī krasti ne ar ko nepārsteidz. Šodien Slučas ainavas, šķiet, ļoti latviskas. Vietējā realitātē ik pa brīdim gan atgriež milzu akmeņi upē. Taču, krītot sentimentā par dzimteni, četras laivas galamērķi sasniegs ~2 h vēlāk par priekšgājējiem. Simts metrus pirms nometnes braši visi pārvaram ceļojuma lielāko straujteci. Kāpjot krastā, vienam misējas un notiek pirmā šī laivu brauciena pelde apģērbā. Veicam nu jau par tradīciju kļuvušo rituālu – gājienu uz ciema veikalu. Šovakar mums arī īpašs notikums, jo piebiedrojas ekspedīcijas 15. dalībnieks. Komplektā ar mūsu jauno ceļabiedru nāk arī zilzobja tumba “Marshall”. Šis vakars ievelkas un paiet latviešu estrādes toņos.

Diena #3

Lai gan naktī pamatīgi nolijis, rīts sācies ar skaidrām debesīm. Lai saglabātu arī skaidru galvu, kāds izvēlas spert drosmīgu soli un paziņo, ka turpmāk uzturā lietos dabiskākus dzērienus. Sekojot govij pa pēdām, stundas laikā tiek iegūta 3 l burka svaiga piena. Diemžēl vēlāk pierādīsies, ka eksperiments ar vietējiem lauku labumiem nebūs efektīvs. Pienam izreaģējot ar citiem iepriekš uzņemtajiem šķidrumiem, revolucionāram šī diena beigsies teltī un guļammaisā mazliet pēc 18:00.

Pirms tam bija jānobrauc 15 km, lai piestātu Gorodņicas ciema apkaimē. Pretvējš liek airēt sparīgāk, kā ierasts iepriekš. Šī brauciena oga ir pārdesmit metrus gara krācīte nobrauciena vidusdaļā. Pēdējo līkumu neizdodas pabeigt pirmbraucējiem. Straume piespiež pie akmens un turpināt ceļu uz krastu nākas brienot. Oskara Melnbārža cienīgu virāžu izņemšanu nodemonstrē mūsu latgalieši! Viņi būs vienīgie, kuri šo pārbaudījumu veic bez aizķeršanās.

Tuvojoties šīsdienas galamērķim, uzkrītoši daudz upē redzamas dažādas vēžu ķeršanas ierīces. Dažus mānekļus pārbaudām. Tukši. Patiesībā Sluču droši var asociēt ar spīļainajiem. Tā nav upe, kur doties ar makšķeri. Lai arī dažus copmaņus sastapām, upē zivju nav. To apstiprina arī uzrunātie krastos. Iemeslus gan neviens neatklāj. Iespējams, ka izķertas ar tīkliem. Vēlāk, iepretim mūsu apmetnei uz nakti vēžu lamatas izliek kāds vietējais. Veiksmīga loma gadījumā apsola sacienāt brokastīs.

Gorodņica ar savu Sv. Georgija klosteri ir lielākā apdzīvotā vieta mūsu ceļojuma laikā pa upi. Baznīcas torņi jau labu laiku pirms ciema priecē laivotāju acis un ir lielisks papildinājums upes bildei.

Drēgnais laiks uzvedinājis uz domu apjautāties te vietējiem par pirti. Nav ūdens, nav pabeigta, nav pietiekami liela utt.  Tādi ir klasiskie atteikumi. Mūsu pavadoņi saka, ka vietējie ir kūtri. Vairāk cerības tiek liktas uz valsti, bet pašiniciatīvu ne pārāk izrāda. Mums jebkurā gadījumā ir alternatīva. Pašu kurtais ugunskurs. Un arī peldei upē nav nemaz nekādas vainas.

Vakarā satumstot, sākas lietus. Un šoreiz viss būs pa īstam. Pēc prognozēm tas beigsies tikai rīt pēcpusdienā.

Diena #4

Kā prognozēts – līst. Stipri. Vai nu lietus, vai arī veiksmes trūkums upē, bet vietējā veča vakardienas solījums par vēžiem nav materializējies. Taču Viktors ir uzdevumu augstumos un viņa gatavotās brokastis ir kārtējo reizi lieliskas.

Kādam pazib doma, ka varbūt šo dienu varam izlaist un nelaivot. Tomēr nē, visi kāpjam laivās. Mūsu virziens – P taisni! Priekšā pēdējais 19 km garais nobrauciens līdz Marīņinas ciemam. Lai gan laiks tiešām izteikti sūdīgs, prātu mierina divas lietas: lietum ap vieniem ir jābeidzas un runā, ka šis ir mūsu maršruta skaistākais posms. Un viss piepildīsies par 100 %. Pirms tam gan viens otrs izmirks līdz kaulam. Forši, ka pa ceļam gadās mazs lauku veikals/kafejnīca. Lai arī saimnieki krāsni nav iekūruši, siltumu uzņemam ar kafiju un vietējo konjaku. Uzēdam kūkas! Drīz vien atkal esam gatavi turpināt. Atsākot braucienu, laiks strauji sāk mainīties. Beidzot saule. Un pienāk brīdis, kad saprotu, kādēļ ukraiņi šo maršrutu mēdz reklamēt cilvēkiem kā savu mazo Šveici. Krasti arvien vairāk un vairāk atgādina kaut ko no reiz tur redzētā. Jebkurā gadījumā – dabas skati iespaidīgi, gan laivā sēžot, gan krastā kāpjot. Žēl, ka ceļojums vietējos Alpos ilgst vien pēdējos mūsu laivošanas km. Drīz vien jau esam nometnes vietā. Kuram uguni un taisām kolektīvu drēbju žāvēšanu.

Pēdējā nakts pie Slučas. Pēdējā pelde, pēdējās vakariņas, pēdējais ugunskurs, pēdējās sarunas pie upes. Kā balvu par izturību saņemam zvaigžņu pilnas debesis.

Diena #5,#6

Vēlais rīts. Pēdējās brokastis ar mūsu ceļabiedriem. Pirms prombraukšanas aizejam līdz tuvējā ciema baznīcai. Te dzīvo čakli cilvēki. Zeme iekopta. Tālumā redzam ļaudis ražu vācam no lauka. Mums pa ceļam gadās vecs vīrs, kurš ar savu iejūgto zirgu taisās vest uz mājām izaudzētos ķirbjus. Būšot ziemā gan pašam, gan arī lopiem, ko dot. Pārmijam ar saimnieku dažus vārdus un sacienājam bēri ar mežāboliem.

Arī mums laiks virzīties uz māju pusi. Atvadāmies no saviem uzticamajiem ceļa biedriem un šķiramies kā labi draugi. Mūsu ceļš nu ved uz seno Ukrainas galvaspilsētu Rovnu. Beidzot tiksim pie silta ūdens un mīkstas gultas. Kā vēlāk izrādīsies, arī pie 2 kg uzvalka un diviem solīdiem krekliem, teātra izrādes, Banderas kroga, patukša īru paba, benzīntanka V12 un dzeltena autobusa, kurš aizvedīs mūs pat līdz “Mīlestības tunelim”.

Paldies: Montai, Ilzei, Samantai, Bucim, Armandam, Erlendam, Dāvidam, Ingum, Artim, Mārim, Ķupim, Guntim, Aināram un Viesturam par izturību un piedzīvojumu!

Paldies Jurijam, Dmitrijam, Viktoram par lielisko darbu visu šo dienu garumā!

 

Turaids

Foto: Turaids, Ingus