a

Igauņu relikvija – Ahja


Ajhas upes galvenais magnēts – gleznainie krasti un smilšakmens atsegumi. Iemesls, kādēļ dodamies šajā virzienā, ir ne tikai klintis. Pēc fiasko nodibināt sakarus ar Kazahstānu, un meklējot ko vienkāršāku, nonākam līdz jaunam galamērķim tepat ziemeļos.

Pēc nogurdinošā turpceļa nakšņojam 10 min. no nospraustā starta. Vēl pirms laivā kāpšanas novērtējam, ka veikals nebūs turpmākās dienas, tādēļ ātrs Pelvas “Rimi” apmeklējums, un “pirmās nepieciešamības preces” mazliet aizkavē piedzīvojumu uz upes. Un tomēr, pirms pusdienlaika esam jau visi laivās.

Upe sagaida ne vien ar fantastiski dzidru ūdeni, bet arī ziņkārīgu foreļu bariņu. Lai arī meteorologi piesolījuši tuvākajās dienās lietu, virs mums zilas debesis. Pati Ahja ir šaura un līkumota. Laivu ceļš papucēts ar zāģi, un varam laivot neizkāpjot. Tās krasti ir lēzeni, straume mērena, pilns baltalkšņu un neviena akmens. Bezrūpīgi un lēni slīdot (ļoti igauniski), arī paiet pirmā diena.

Līdzīgi kā mums, arī kaimiņos šis rudens ir bijis salīdzinoši sauss. Nākamajā dienā to izjūtam uz savas un laivu ādas. Aiz Korveres ūdensdzirnavām beidzot arī laivas sakrata pirmās straujteces. Upe kā iemainīta. Biežie akmeņi (gan redzamie, gan nē), brasli un arvien stāvākie krasti iedod upei savdabīgu šarmu. Ūdens līmenis ir tieši tik, lai šļūktu visam pāri. Pati upe ir ļoti mazapdzīvota, tās krastos nav manāmas laivotāju atpūtas vietas. Padoms tiem, kuri kādreiz izlems te braukt: ja redzi vietu – paliec. Kas labāks var arī negadīties. Mums paveicās ar izvēli. Nakšņojam izcilā vietā. Vakari +/- līdz šim visi vienādi. Ugunskurs, vakariņas, zvaigznes un ģitāra. Pirmklasīgi.

Trešā diena sākas ar labām ziņām. Laika prognoze telefonā saka, ka iespējamais lietus atlikts uz rītdienu! Braucam tālāk. Priekšā mums Saesāres uzpludinājums un pirmās smilšakmens klintis. Nepilnus 10 km nu upe pamatīgi plata. Pie vainas 1952. gadā uzbūvētais HES. Sakarā ar to, ka dambis pašreiz nav diez ko labā stāvoklī, igauņi izskata iespēju šo inženierbūvi likvidēt un atjaunot veco gultni. Jebkurā gadījumā, arī šādi Ahja ir pievilcīga. Ir sajūta, ka šo dienu laikā esi braucis dažādas upes. Pirmo reizi izmēģinām līdzpaņemto spiningu, tomēr bez rezultātiem. Atkal izdodas piestāt fantastiskā nakšņošanas vietā. Paliekam priežu silā, bet fona “tapete” nometnē – pamatīgs smilšakmens atsegums, kuru daba sākusi būvēt pirms 400’000’000 (četrsimt miljoniem) gadu.

Uzsākot ceturto dienu laivās, vēl nenojaušam, ka tā būs pēdējā. Priekšā ~30km, kurus plānots nolaivot divās dienās. Dažādu apstākļu sakritības dēļ visu gan pabeigsim vienā. Jebkurā gadījumā, šodien mūs sagaida saldais ēdiens jeb skati, kādēļ tā Igaunijā tik iecienīta. Pirms dodamies atpakaļ mazajā upē, apnesam laivas pa spēkstacijas kreiso malu un jau pēc pārsimt metriem skatam paveras pirmās smilšakmens klintis (upē tādu vairāk nekā 40). Pēc brīža sasniedzam arī populārāko tūrisma apskates objektu valstī – Taeveskodu. Klints ir leģendām apvīta. Igauņu senči te sensenos laikos nesuši ziedojumus, mēģinādami izlūgties no dieviem bagātīgas ražas. Ir ticējums, ka šī vieta ir svēta un te nedrīkst neko skrāpēt, rakstīt vai bojāt. Tādējādi var sadusmot klints garus un pastāv iespējamība, ka vainīgais var zaudēt redzi vai dzirdi. Klints, protams, noskrāpēta un nogravēta no vienas vietas.

23 metrus augstās klints un pašas Ahjas sakarā ir ar kāds  reālāks stāsts. 1969. gadā tās krastos tiek filmēta a la “Vella kalpi” igauņu versija “Pēdējā relikvija”. Patiesības labad jāsaka, igauņi to izdarīja par vienu gadu agrāk – “Vella kalpi” top 1970. gadā. Taču te neiztika bez latviešiem. Spilgtas otrā plāna lomas tiek Elzai Radziņai un Uldim Vazdikam. Savukārt galveno filmas varoni Agnesi nospēlē Ingrīda Andriņa. Vai pie vainas skaistās Ahjas ainavas, filmas spraigais sižets vai galvenās varones Agneses seksapīls, taču 1971. gadā šo filmu noskatās 45 milj. skatītāju, un tā kļūst par 2. skatītāko PSRS. Ir versija, ka tieši latviete ir galvenais magnēts skatītājam, jo pirmo reizi padomijā uz ekrāniem tiek parādīta kaila krūts (epizode Ahjas krastā, skat foto zemāk). Andriņa iemanto ar šo filmu slavu un kļūst par īstu tā laika seksa simbolu. Jāpiebilst, aktrisei ir arī ļoti veiksmīga turpmākā karjera. Un vēl kāds fakts. Par godu filmas popularitātei, igauņi sāk ražot liķierus, kas nosaukti galveno varoņu vārdos: “Agnes” un “Gabriel”. Diemžēl pirmo vairs nenopirksi, bet Gabrielu joprojām var paņemt līdzi laivu braucienā pa Ahju.

Aizlīkumojot garām leģendārajām klintīm, vēl pāris kilometru, un upe kļūst garlaicīga. Pēc piedzīvotajām ainavām būtu nekorekti gaidīt ko citu. Skati līdzinās arvien vairāk tiem, kurus redzējām mūsu brauciena pirmajā dienā. Lēzeni, purvaini/pelēki krasti, lēna straume. Atšķirība no tās dienas – visu laiku līst sen piesolītais lietus, un pati upe kļuvusi krietni platāka. Nešaubīgi ir krities entuziasms un tā vien prasās pēc jumta un siltas dušas. Karte savukārt rāda, ka maršruta pēdējais apskates objekts ir mazā Kersas pareizticīgo baznīca. Te arī finišējam.

Tālāk dodamies ar auto uz Tartu. Paliekam viesu namiņā, kur, kā apgalvo saimnieks, nakšņojis reiz Velsas princis Čārlzs. Var jau būt. Man šķiet, ka nams un vietas iekārtojums: gleznas, krāsu toņi, interjers vairāk piestāvētu Valahijas gospodaram Drakulam. Jebkurā gadījumā, te ir viss vajadzīgais – pat brokastis.

Kā ierasts, mūsu ekspedīcijās, obligāts kāds izglītojoši un kulturāls pasākums. Šoreiz izvēle izdarīta par labu Igaunijas Nacionālajam muzejam. Būvēts vecā Tartu militārā lidlauka vietā un atklāts vien pirms diviem gadiem, tas tiek uzskatīts par vienu no modernākajiem muzejiem Ziemeļeiropā. Patika igauņu “think big” piegājiens. Sajūtas sasniedzot muzeja ieeju, ir līdzīgas kā pie Taeveskodas. Noteikti abus reiz der redzēt un to arī novēlu katram.

Paldies Guntim, Ķupim, Mārim, Armandam, Andrim, Bucim, Gvido un Artim par lielisko piedzīvojumu!

 

Turaids

Foto: Atis, Turaids, “Tallinnfilm”