Angrapa


Dzīve kā upe. Viss plūst, viss mainās. Bet ir dažas lietas, kas paliek stabilas. Viena no tām – ik rudens brauciens kaut kur uz austrumiem ar laivām. Šoreiz, pateicoties ļoti ērtajam vīzu iegūšanas veidam, ceļš aizved 6 dienu piedzīvojumā uz netālu no Kaļiņingradas[1] esošo Angrapu.

Cilvēkam, kurš Krievijā nav bijis krietnu laiku, ekspektācijas mēdz būt dažādas. Lielākoties tie ir stereotipi, kuru izcelsme meklējama internetā & TV. Nesaku, ka reālā dzīve un ekrānā redzamais/lasāmais ir pilnīgs pretstats, tomēr… Robežas šķērsošana raita, robežsargi draudzīgi. Uz ielas cilvēki uzvedas adekvāti un ir izpalīdzīgi. Saziņa var būt gan krievu, gan arī, piemēram, angļu mēlē. Var absolūti mierīgi diskutēt alus bārā ar vietējiem par Krimas pievienošanu Krievijai vai Kaļiņingradas iekļaušanos Eiropā. Bet ne par bāriem[2] šis stāsts.

Ir doma nesteidzīgi nolaivot ~60km. Angrapa savu plūdumu sāk Rietumpolijā. Tās kopgarums 172 km. Upes nosaukuma izcelsme no senprūšu vārdiem anguris (zutis) un app (upe), un tā ir vispopulārākā ūdenstūristu upe šajā reģionā.

Starta vieta netālu no pilsētas Ozerska[3]. Lai nokļūtu pie upes, nākas veikt ~2 km kājām. Laivas tiek atvestas ar krievu visurgājēju “Ņiva”. Acu skata attālumā ir poļu robeža. Stāvi, kokiem un krūmiem noauguši krasti bez nevienas dzīvas dvēseles. Te arī sākam laivu braucienu. Patiesībā upe pārsteidz, jo ir ļoti ainaviska. Gluži kā dabas parks. Pa ceļam nevienas mājas. Vienīgā kustība upē vai tās krastos: daži makšķernieki, viens gulbis un pāris zivju plunkšķi. Strauja, bet pasekla. Ik pa brīdim uzsēžamies uz oļu sēkļiem. Noteikti prasītos vēl mazliet ūdens, bet nesūdzamies. Ja apakšā ūdens vietām pamaz, no augšas līst straumēm. Jāatzīmē, ka visas 4 dienas mums nepaveicās ar laika apstākļiem. Gāž katru dienu. Un diezgan intensīvi. Rudens..

Lai kompensētu lietus radīto diskomfortu, pie mums ciemos ar cigāru jeb AUDI 100 brauc armēņu pavārs Sergejs. Līdzi ved milzu grilu (tādēļ auto bagāžnieks nav aizverams) un nenormāli daudz gaļu. Ēdam, cik jaudas, bet vecmammas teiciens par “izēd šķīvi, lai rītdien labs laiks” nestrādā. Nākamajā vakarā dzīvi slapjajās teltīs iemainām pret kādu viesu namiņa jumtu. Laika apstākļu dēļ nākas pamainīt arī pēdējās laivošanas dienas plānus. Nolemjam aizvietot mirkšanu laivās ar ekskursiju uz pasaulē lielāko dzintara ieguves rūpnīcu Jantarnijā[4]. Pareizāk sakot, apmeklējam “Kaļiņingradas dzintara kombināta” muzeju. Eksponāti: rotas, sākot ar smalkām krellēm un auskariem, beidzot ar milzu, speciāli Ņ.Hruščovam taisītu, dzintara lustru, 2 līdz 3 kg smagi tīrradņi un izsmeļoša saules akmeņu vēsture. Ķirsis uz kūkas ir iespaidīgās dzintara raktuves. Pērn te tika izrakts ~1.4 tonnas dzintara DIENĀ!

Tā kā vairs laivās nebūs jākāpj, atlikušās dienas pavadām Kaļiņingradā. Ceļā uz viesnīcu vēl gan piestājam anklāva galvenajā kūrortā – Svetlogorskā[5].  Savdabīgs ir pilsētas liedags jeb tā neesamība. Visa piekraste ir stāvkrasts. Var just, ka te kādu laiku jau viss beidzies. Suvenīru tirgotāju vairāk nekā tūristu. Godīgi sakot – garlaicīgi.

Kaļiņingradā krietni jautrāk. Pilsēta tiek izstaigāta krustām/šķērsām. Uzmeklējam Kantu (kapavietu), satiekam nelegālos dzintara tirgoņus, nogaršojam dažādās versijās vietējo klopsi[6], brīnāmies par gudrajiem lāčiem zoodārzā un ne tikai. Galu galā izrādīsies, ka šajā ceļojumā ar kājām būsim nogājuši vairāk nekā nolaivojuši. Gadās arī tā!

Turaids

foto: Ingus, Māris

 

p.s. Liels paldies ceļa biedriem par kopā būšanu!

p.p.s. Cпасибо, Андрей, за гостеприимство!

 

[1] Kaļiņingrada. Līdz 1946. gada Kēnigsberga. Latviešu valodā nereti pilsēta pirms otrā pasaule kara dēvēta arī par Karaļaučiem. Iedzīvotāju skaits ~500’000.

[2] Par bāriem Kaļiņingradā. Bijām dzirdējuši par alus bāru “Yeltsin”. Aizgājām. Ir ok. Tomēr mans favorīts – pabs “Na uglu” (Kijevas iela 24). Mazs, savdabīga atmosfēra, interjers un daudz, daudz izlejamo alus šķirņu.

[3] Ozerska. Līdz 1938. gadam tās nosaukums Darkēmena. No 1938 – 1946 Angrapa. Vietējie stāsta, ka šī ir viena no pirmajām vietām Eiropā (1880. g.), kur ieviests ielu apgaismojums!?! Šeit dzimis nākamais Vācijas kanclers (no 1919-1920) Gustavs Bauers un krievu dubultaģents Sergejs Skripaļs (tas pats, kuru nesen mēģināja Londonā noindēt ar “novichok”). Iedzīvotāju skaits ~4000.

[4] Jantarnija. Līdz 1946. gadam Palmnikena. Pirmās dzintara raktuves te tapušas jau 17.gs vidū. Uzskata, ka šeit atrodas ~90% visa pasaules dzintaru krājuma. Iedzīvotāju skaits ~5000.

[5] Svetlogorska. Līdz 1946. gadam pilsētas nosaukums ir Raušene. Vieta, kur radusies populārā TV spēle “Kas? Kur? Kad?”. Te atpūsties braucis vācu rakstnieks Tomass Manns un savas pēdējās dzīvas stundas pavadījis krievu politiķis Anatolijs Sobčaks. Iedzīvotāju skaits ~13000.

[6] Kēnigsbergas klopsis. Nacionālais ēdiens. Gaļas tefteļi ar kartupeļiem, kas pārlieti ar kaperu mērci.