Grāpste

Grāpste kaut kur tālā plauktā bija nolikta jau pasen. Ar apņēmību plānus realizēt gan bija švakāk. Tomēr visam savs laiks. Vien 17 km gara, kas upei gan dod godpilno otro vietu Tebras pieteku topā (pirmā ir Alokste (44km), trešā – Laža (16km)). 

MI zina teikt, ka upe joprojām ar dabisku tecējumu, ļoti līkumota un vitāli svarīga Tebrai sausajos gada mēnešos, jo ir būtisks ūdens daudzuma papildinātājs. Pats nosaukums, iespējams, ir mantots no vācu vārda Graben, kas, tulkojot latviski, nozīmē vienkārši “grāvis”. Pirmskara periodikā ir atrodams arī smalkāks upes apzīmējums – Ilmade. Vairāk gan par šo upi iepriekš mums nekas nav zināms.

Saprotot, ka laivošana nebūs pa “brīviem ūdeņiem” un ka saule riet jau pirms četriem, uz daudziem km cenšamies nepretendēt. Maršruts nosprausts no Krievpurva dīķiem līdz ietekai Tebrā. Kopā ~6km. Lai brauktu šādu posmu, nāksies iekāpt privātīpašumos, tādēļ iepriekš veicam savu plānu saskaņošanu ar “Gravu” mājas (finišs) saimnieku un dīķu (starts) īpašnieku. Abi vīri mums saka, ka laivas Grāpstē nekad dzīvē nav redzējuši, upe ir pilna kokiem, un nez vai vispār ko tādu ir normāli darīt. Aizairējot mazliet notikumiem pa priekšu, jāatzīmē, ka abas mūsu laivas visa nobrauciena garumā krasta apnesienos dosies 3–5 reizes.   

Grāpste ir ar samērā mierīgu straumi, pašaura un ļoti līkumota. Skaidrs, ka mēģināt turp doties ar 5 m garu kanoe iespējams ir tikai augsta ūdenslīmeņa mēnešos. Savu zobu upes ainavas veidošanā ir pielikuši arī bebri. Grauzts te ir daudz, bet īpaši šie aktīvi ir pēdējā Grāpstes nogrieznī, aiz caurtekas zem “Apriķi–Mežaine” ceļa. Te nolecam no diviem ~1 metru augstiem dambjiem. Interesanti, ka dažās diezgan bezcerigās vietās redzami arī ļoti seni zāģējumi. Alkšņu audzes ik pa brīdim atšķaida vareni ozoli krastos. Pašā upē lielie koki ir liels retums. Pārsvarā dzīvi mums čakarē sakritušie alkšņi, kurus dažreiz paceļam, dažreiz noliecam un reizēm vienkārši laužam ar laivas priekšgalu. Sarežģītāk ir ar ievām. To kuplie un super elastīgie zari pārkārušies pār upi un cenšas ieskrāpēt, aizkabināties, iedurstīt mums visur, kur vien tas iespējams. Ložņājot pa koku pazarēm, laiva pildās ar dažāda izmēra kritalām. Paradoksāli, ka pāris reižu nevis izsmeļam laivu, bet vienkārši attīrām to no mazmēra zariem, kas ir tādā koncentrācijā, ka padara laivu reāli smagu. Līdzīgi kā ar bebriem, nopietna izmēra koki vairāk sagāzušies pašā Grāpstes lejtecē. Lai viss nebūtu tik drūmi, jāatzīmē, ka ik pa brīdim, gluži kā dāvana par izciestiem pārbaudījumiem, ir pārsimts metrus brīvi laivojami posmi. Vietām upe ir ~10m plata un atklājam, ka tai pat ir divas salas. Pie pirmās – tikai dažus m2 lielas – mazliet piestājām un, lai uzmundrinātu paši sevi, atļāvāmies tai dot nosaukumu Pirklandija. Krastos ir dažas viensētas. Tās ir senas un neparasti lielas tādai mazai upei. Varbūt pat atbilstošāks vārds, lai apzīmētu to izmēru būtu – ļoti lielas. Bez prāvas dzīvojamās mājas, visām ir vairākas pamatīga izmēra saimniecības ēkas: kūtis, šķūni, klētis… Dažās saimnieko cilvēki. Kādā citā, šajā decembra pēcpusdienā, skurstenis vairs nekūpēja. Īpaši pieminēšanas vērta ir straujtece zem ceļa, aptuveni 1 km pirms ietekas Tebrā. Droši vien, ja laiva te viesotos biežāk kā reizi 100 gados, derētu mazliet pamest sāņus akmeņus tās beigu daļā. Šī noteikti ir straujākā (un jautrākā) vieta mūsu piedzīvojumā. Izbraucot krāci, nonākam pie otrās Grāpstes salas. Krietni lielāka par mūsu Pirklandiju. Tā kā jau sācis krēslot, konkistadorus vairs netēlojam, apbraucam to pa kreiso pusi un turpmāk laivojam, atpakaļ neatskatoties. Lai arī lejtecē upe paliek ūdeņiem arvien bagātāka, tā ir daudz sarežģītāka nekā augštecē. Beigu beigās mūs panāk tumsa un pēdējos metrus līdz “Gravu” mājām nomuļļājamies jau ar lukturiem uz pieres. Pirms vēl ielaivojam Tebrā, uz maza gājēju tiltiņa (pavisam upē tādi ir divi) pamanām transparentu ar uzrakstu “Sveicam!”. Ja godīgi, sākumā nodomāju, ka tas droši vien palicis vēl nenoņemts no kāda šīs vasaras kolektīva saliedēšanas pasākuma. Vien vēlāk, jau krastā esot, uzzinām, ka to mums par godu uzlicis “Gravu” saimnieks Arvis! 

Turaids Šēfers

foto: Gatis, Armands, Turaids

p.s.

Paldies liels Dacei un Arvim par silto uzņemšanu! 

Paldies Krievpurvu dīķa saimniekam un atvainojamies par mūsu atstātajām riepu risēm : (