Piecatā pa Bārtas upi.
Esam salikuši savas somas baltajā busiņā un uzsākam ceļu uz Latvijas /Lietuvas pierobežu, uz vietu, kur uzsāksim mūsu braucienu pa Bārtas upi. Busiņš viegli šūpojas un kratās pa grants ceļiem, kas ik pa laikam pieved pie Bārtas upes līkumiem, te atkal ievijas tumšā mežā. Ceļmalās stāv vientuļi auto ar Leišu numuriem – tie sēņotāji, jo savu braucienu uzsākam sēņošanas sezonā – 27. augustā, aiz muguras ir lielais vasaras karstums, un vēl nav sācies rudens drēgnums ar lietavām. Ceļu īsina Sofijas laivu priekšnieka stāsti par laivotāju nedienām un priekiem Bārtas upē līdz mūsu braucienam – kā kāds kaut ko pazaudējis, cits atkal atradis, cits kaut ko nav sapratis, cits atkal pārpratis… Sākam jau perināt plānu, kā lai pārspēj priekšgājēju atmiņā palikušos stāstus.
Tā pļāpājot, lēnām esam nokļuvuši Latvijas pierobežā, busiņš apstājas ceļa malā, priekšā krūmiem aizaudzis krasts un tālāk jau var nojaust, ka lejā ir arī pati upe. Nonesam laivas un mantas – varam sākt, pirmā laiva jau ieslīd ūdenī. Tiklīdz esam nokļuvuši ūdenī, jau pirmais atradums – neparasti labi saglabājusies volejbola bumba, nodomājam, ka sākums daudzsološs, varbūt tomēr mums pastāv cerība pārspēt konkurentus ar kādu neparastu atradumu…
Jau no pirmajiem metriem upe lutina mūs ar atradumiem un straumi, kas ļauj baudīt mierīgo tecējumu caur biezu mežu ielokiem, garām veciem ozoliem un niedru puduriem, līdz pamanām upes kreisajā krastā ūdenī ieejošas kāpnes un krāsainus koka namiņus. Ziņkāre liek spert pirmos soļus uz sauszemes – skatam paveras vecs, padomju laiku kempings, ar krāsainiem viesu namiņiem, zālē ieaugušu basketbola laukumu un iztālēm kliedzošu kempinga saimnieci, kura varot mums uzrīdīt suņus. Pēc īsas aprunāšanās, šķiramies mierīgā ceļā bez suņiem un lamām, esam uzzinājuši, ka šī vieta ir bijušās Liepājas Mašīnbūves rūpnīcas atpūtas bāze, tagad, protams, privātīpašums ar iespēju par naudu šeit atpūsties kuram katram…
Sēžamies atpakaļ laivās, cerot uz nākamo atradumu, tas arī ilgi nav jāgaida, kad kreisajā krastā pamanām dīvainas koka figūras, pēc skata kā indiāņu totēmu un ķīniešu drakonu krustojumu. Kāds no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem, gan bija dzirdējis, ka Bārtas upes krastos esot sens kuršu pilskalns un ka tas tad te arī varētu būt, pārējiem vien atliek piekrist, kad lēnām jau vientuļie koka māņi ir pazuduši mūsu skatieniem. Laiski izgūlušies laivās, tikai nedaudz piestūrējot, slīdam pa straumi uz leju. Upe šoruden, šķiet , lutina ar samērā augsto ūdens līmeni, kaut gan var redzēt, ka pavasara lediem norautā koku miza un zaros sanesti meldri ir vēl vismaz 2 m virs tagadējā ūdens līmeņa. Var tikai iztēloties, kas šajā pavasarī upē ir darījies un cik strauja tā bijusi. Lēnām slīdot pa straumi mums garām krastā paslīd pa retai privātmājai, neizprotamas izcelsmes, sarkana ķieģeļu sērkociņu kastītes tipa celtne – protams – pamesta, ik pa brīdim krasta krūmos var manīt kādu makšķernieku, tad jau atkal skatam paveras kārtējais kempings, šoreiz gan dikti sakopts. Mazi guļbaļķu namiņi ar dakstiņu jumtiem sarindoti upes krastā, var redzēt , šeit saimnieku rūpējas, lai pie viņiem ciemiņi brauktu. Šis omulīgais skats arī mums liek domāt, ka pienācis laiks meklēt naktsmītnes vietu, straume visu dienu mūs ir lutinājusi ar savu tecējumu, no tā arī esam saguruši.
Upes krasti pārsvarā viscaur ir piemēroti nakšņošanai, jārēķinās tik ar laivas uznešanu stāvajā krastā, un tad jau zem kādas priedes vai ozola telts vietu atradīsiet. Ja sagadījies, ka tieši ekspedīcijas laikā līst, kempingu vai vismaz tamlīdzīgu iestādi upes krastā atrast nebūs grūti, kur par pāris latiem jums jumtu virs galvas piešķirs. Mēs gan izvēlējāmies lētāko variantu – zaļā pļavā, zem lielās priedes, pamestā ‘’Laumas’’ fabrikas atpūtas kompleksa pakājē.
No rīta maza ekskursija pa mežu, kur aiz katra krūmu pudura slēpjas pussabrucis finiera namiņš, te vadu murskulis, kas pārmests no vienas egles otrā, mūra pamati, pēc novietojuma spriežot te bijusi atpūtas bāzes administrācijas ēka, kopumā visnotaļ baiss skats, kā pamestā spoku pilsētiņā.
Bet nav ko aizrauties ar sevis un citu baidīšanu – jāsēžas laivās iekšā un jāturpina mūsu iesāktā ekspedīcija pa Bārtas upi. Tilts pār Bārtas upi uz Bārtas ciemu jau aiz muguras, tas nozīmē, ka drīz jau pusi ceļa būsim veikuši. Vel neesam kārtīgi pamodušies, kad skatam paveras varen interesants arhitektūras piemineklis. Šķiet, ka kādreiz šeit ir bijis tilts, tas nojaukts un pēdējā tilta posmā (starp krastu un pirmo balstu) uzbūvēts mazs namiņš, kurš sanāk tagad virs upes. Jā, gribētos man lietainā dienā tur sēdēt ar siltas tējas krūzi, vai citu dzeramo un vienkārši vērot upes tecējumu, izbaudīt upes dāvāto mieru!
Tā apcerot , skaistās vecumdienas namiņā virs upes, pārvaram mazas krācītes, kas liek mums atkal pamosties un paņemt rokā airi, jo esam taču šeit lai laivotu.
Lūk – jau aiz līkuma, caur koku zariem, var saskatīt veco bānīša tiltu. Masīvs betona un metāla konstrukciju veidojums. Abos galos jau var redzēt metāla zagļu paveiktos varoņdarbus tiem vien zināmā veidā, meža vidū pamanījušies jau sākt tiltu demontēt. Izkāpjot krastā vel var manīt vecās stigas pēdas, kur kādreiz aizvijies sliežu ceļš.
Nofotogrāfējamies ar vēstures liecinieku un dodamies tālāk. Ar vien biežāk krastos var pamanīt civilizācijas klātbūtni, var saskatīt padomju kempingu pēdas – upes krastā vēl stalti izslējušies laternu stabi, tos nomaina varen jancīga paskata ēka, šķiet kempings ‘’Namejs’’ un izskatās, ka tas pat vēl darbojas, bet labiekārtošanas darbi kopš lepnajiem padomju gadiem gan nav veikti.
Pamestus kempingus upes krastos nomaina lepnas privātmājas, plaši labības lauki, kas nozīmē, ka esam izbraukuši no meža un straume mūs nes gar pļavām. Vecos kokus upes krastos nomaina niedres un aizaugušas pļavas, upes straume izlokās starp niedru puduriem, atliek tik piestūrēt un baudīt. Tālumā jau var saskatīt Nīcas kurinātavas metāla skursteni, tātad, izmantojot rudenim neraksturīgo upes straumi, esam atnesti jau līdz pašai Nīcai, mūsu ekspedīcija lēnām finišē.
Atradumu somā ieliekam volejbola bumbu un daudz padomju laiku kempingu, kuri kā interesanti apskates objekti slējās upes krastos, ar savu bagātīgo krāsu daudzumu un arhitektūras dažādību. Somā ieliekam nejauši uzieto ūdenskritumu (Dūkupju ūdenskritumu) uz vienas no Bārtas labā krasta pietekām. Somā ieliekam pārsteigumu par upi, kas vijas caur biezajiem egļu mežiem, ir nepamatoti aizmirsta, par upi kas savos krastos slēpj liecības par kuršu pilskalniem, par plostnieku ikdienu uz upes, par padomju kempingu varenumu, par dabas krāšņumu…
Par upi, pirms šī brauciena, var teikt, ka nezinājām neko, tik daudz, ka tā sākas Lietuvā kā Bartuva un beidzas Liepājas ezerā kā Bārta. Tagad zinam par šo upi, ka vēlamies šeit atgriezties, lai ļautos sajūtām, ko sniedz šis klusais Kurzemes nostūrīts.
foto&teksts: J.Ozoliņš
