Untitled-1

Rioni pieraksti


Mūsdienās jau neviens vairāk par 3 rindkopām netā nelasa, tādēļ, iespējams, šis stāsts arī līdz galam netiks nekad izlasīts. Patiesībā tāpat kā uzrakstīts, jo par Gruziju jau nekad visu nepateiksi. Ir jābrauc pašam un tas jāpiedzīvo.

Pirms sēžamies lidmašīnā, pienāk ziņa, ka tajā galā bijušas lietavas. Mūsu sakarnieks Gruzijā  kaut ko ieminas par 5. kategoriju. Kas mēs švakie un atkorķējam piparu rūgto! Domīgi džeki paliek vienīgi tad, kad Uģis apgaismo visus, ka 6. kategorija parasti ir ūdenskritums. Iespējams, šajā brīdī daudzi, kuri mājās gaidāmo ceļojuma skici zīmēja kā laisku zvilnēšanu laivā ar vīna kausu vienā rokā un vīnogu ķekaru otrā, saprot, ka šis plāns šoreiz netiks īstenots. Irbes upe gruzīnu mērcē nebūs! Bet vienalga lidojam.

6.okt. Esam 15 tipi, kuri veiksmīgi sasnieguši zemi, kas gruzīnu mēlē tiek saukta par Sakartvelo. Kopā ar jaunajiem pavadoņiem (Levans un Zurabs) dodamies uz vietējo tirgu. Pērkam ēdamo un dzeramo, lai nākamās piecas dienas mums būtu garantēts iztikas minimums kalnos. Pilsētā uzēdam hačapuri (gruzīnu siermaizīte), pa virsu uzmetam nupat ievāktās vīnogas un to visu noskalojam ar vietējo vīnu. Pati pilsēta, lai arī ir 5. vecākā Eiropā (Kutaisi dibināta 1400.gadā pirms Kristus), nekādu lielu iespaidu neatstāj. Varbūt tāpēc, ka visas domas jau kalnos pie Rioni. Krāmējam ēdamo un braucam. Pārvietošanās pa Gruzijas kalnu ceļiem ir ar vidējo ātrumu 30km/h. Zurabs reti kad ieliek trešajā. Darba ātrumi ir pirmais un otrais. Par ceturto aizmirstiet. Lavierējot pa Kaukāza serpentīniem un vienlaicīgi veicot zigzagus, apbraucot uz ceļa guļošos lopus, nobirušos akmeņus un izsistās bedres, ātri braukt pat nav veselīgi. Lai kā ar nebūtu, ap vakaru sveiki un veseli sasniedzam nometni.

7.okt. Dzestrais rīts nāk ar dažām jaunām ziņām. Pa nakti pārtikas krājumus esam papildinājuši ne vien ar vīnu un čaču (gruzīnu pašdzītais), bet arī ar jēru (dzīvu). Ēdam brokastis, krāmējam mantas un braucam. Rioni apgūšanu sākam no Oni ciema. Ik pa brīdim trāpās pa kādai lielākai krācei, ļoti laba straume. Mūsu laivas kapteinis saka, ka viss šis velk vietām uz 3.kat. Tas, ka ar šo upi joki mazi, kļūst skaidrs brīdī, kad viens no mūsējiem izkrīt. Tiek sniegta biedra roka un ātri vien esam laivā pilnā sastāvā. Šķiet, šis gadījums liek saprast katram, cik svarīgs ir otra atbalsts šādos pārgājienos un, manuprāt, tas saliedē mūs visam turpmākajam braucienam. Finišējam pie Sori ciema. Tā kā incidents ar piespiedu peldi upē, kā vēlāk izrādās, būs vienīgais šajā Rioni ekspedīcijā, var teikt, ka pat simbolisks vietas nosaukums! Pieklājīgi tie gruzīni.

Atpakaļceļš uz nometni ved caur Kvančkarā ciemu. Protams, ņemam vīnu. Saimnieks to sapilda jaunā 20l plastmasas kannā, kas vairāk būtu, piemērota degvielai. Vakariņās pie ugunskura pievienojas mums abi jaunie draugi. Ir tosti un daudz negantu joku par armēņiem „Kāpēc armēņi nespēlē basketbolu? Viņi nekad neko cita grozā nemet…”

8.okt. Trešā diena un jau savas tradīcijas. Pie brokastīm kādam jau kurais rīts sākas ar fotoaparāta meklējumiem, kādam ar rīta peldi tuvējā kalna upītē un gandrīz visiem – ar mazu šļuku čačas. Šodien veicamais gabals pa upi ir ~17km no vakardienas finiša vietas (Sori) līdz Muhli kanjonam. Levans zina teikt, ka būs vēl interesantāk. Īpaši jau finālā. Tā arī ir. Pēdējos metros mīlīgos kalnus nomaina paskarbas klintis. Punktu liekam pie Muhli, kas latviski skanētu kā Ceļi (tie, kas mums kustina kājas), pievarot līdz šim lielākās laivotās krāces mūžā. Kāpjam krastā un, lielisku emociju pavadīti, atgriežamies nometnē. Pa ceļam atkal kannā tiek iepildīts sulīgais Kvančkarā. Guntis launagā savukārt sola vakar pievarētā jēra zupu. Kalnos saule noriet ātri, komfortablos +20 ātri nomaina samērā drēgnais vakars un strauji iestājas tumsa. Mums nu atliek laiks sarunām, ugunskuram un tostiem.

9.okt. Mostamies lietū. Ne gluži klasiskais jāņu gāziens, bet pilina neatlaidīgi. Virs galvām pamatīgi novilkušies mākoņi. Brokastis, kafija un visbeidzot tradicionālā šļuka un dzīve atkal šķiet gaiša. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo mākoņi pēkšņi nez kur pazūd un mums atkal spīd saule. Trešais Rioni pārbrauciens ir ~24km. Ambrolauri – Shareula (nometne). Šis upes posms ir noteikti mierīgākais no visiem. Upe tek pa plašu ieplaku, tai joprojām ir lieliska straume, bet krāču krietni vien mazāk kā iepriekšējās dienās. Plata. Šī ir diena, kad pietiek laika pļāpām arī laivā. Paprovējam arī tādu lietu kā laišanos pa straumi bez laivas jeb bodyrafting. Nu baigi auksti, bet citādi tā nekas.

Ceļš atpakaļ uz nometni ir īss, un tas neved caur gardā vīna ciemu, tāpēc ar gudru ziņu 20l šodien iepirkti jau turpceļā. Katram latvietim gan jau Gruzija asociējas ar daudzām lietām, bet ir dažas kopējas. Viena no tām – šašliks. Mums tieši šis vakars ir tas brīdis, kad liekam punktu mūsu jēram un gatavojam savu pirmo šašliku. Garšas ziņā sanāk kaut kas vienreizējs! Personīgi man labākais, kāds ēsts.

10.okt. Pēdējā diena un priekšā Tviši kanjons. Visi kā viens ir manāmā stresā. Jokojam un cenšamies aizgaiņāt tramīgās domas. Brīdī, kad šķiet, ka tas ir izdevies, kaut kur augstu kalnos atskan skaļas vaimanas. Zurabs izskaidro dīvainās skaņas. Tur sieviete apraud aizgājēju. Ceļamies un braucam.

Nonākuši pie šodienas starta, Levans rāda bažīgu vaigu. Būšot jābrauc papētīt kādu vietu uz upes jeb Tviši kanjona tiltu. Sanāk, ka teorētiski pastāv iespēja, ka pat šodien nelaivojam. Arī mēs laiku netērējam un ejam skatīt, kas un kā ir tepat lejā. Vieta fantastiska: klintis, tālumā kalni ar sniega cepurēm, maza kalnu upītes pieteka ar akmens kaskādēm, granātābolu koki. Idilli mazliet pabojā turpat krastā uzietais saplēstais rafta fragments. Netālu mētājas arī pasvaigs zābaks. Izlūki atgriežas ar ziņu, ka mums tas būs pa spēkam. Airējam! Vēl pirms kanjona upe ir samērā plata, bet tad klintis to sāk spiest, līdz visbeidzot ūdeņiem bagātākā upe valstī kļūst vien dažus metrus plata. Maucoties Rioni mutuļos, prāts it kā atslēdzas. Ir vien divas lietas, kas jāzina. Noturēties laivā un airēt. Pārējais ir ūdens varā. Mums izdodas! Šis posms paiet ne tikai ar nopietnu adrenalīna devas guvumu organismam, bet arī ar baudu acīm. Miljonu gadu vecās klintis veido neparastas ainavas. Ūdenskritumi, milzu akmens bluķi upē, seni kalnu ceļi, ciemati, baznīcas un vīnogu dārzi. Tas bija tā vērts. Viennozīmīgi.

Kopējā sapulcē nolemjam, ka pēdējo dienu uz upes jāatzīmē godam. Piedevām, starp mums ir jubilārs, kuram vakar palika apaļi 20! Dodamies uz gruzīnu krogu, kur mūs gaida klāts galds un vīns. Papildus ēstgribas veicināšanai kolorīts vietējais bigbends nospēlē arī R.Paula ”Dāvāja Māriņa” gruzīnu versiju (vakara gaitā publikai tiek prezentēta arī dziesma oriģinālvalodā). Ir tāda tradīcija. Lai kā arī nebūtu, gruzīnam ir goda lieta darīt tā, lai ciemiņam pametot galdu, uz tā paliek vēl ēdiens. Lai cik viss nebūtu garšīgi, mēs visu neesam spējīgi apēst (un izdzert) un atpakaļ uz nometni dodamies ar pārtikas krājumiem, kas, šķiet, izsīkst vien pēc divām dienām. Tur esot, nobaudīt vietējo virtuvi ir obligāta lieta.

11.okt.&12.okt. Šīs dienas pavadām Kutaisi. Beidzot kāds tiek pie mīkstas gultas, siltas dušas un bezstresa rīta. Ja gadījumā sanāk būt šajā pilsētā, noteikti aizejiet līdz Prometeja alai. Patiesībā līdz 2010.gadam šo dabas brīnumu sauca par Kumistavi alu. Interesanti arī tas, ka pati ala uzieta vien 1984.gadā, kad tajā nejauši iegāzusies govs… Meklējot nelaimē nonākušo dzīvnieku, cilvēki uzgāja vienu no Eiropas iespaidīgākajām alām.

13.okt. Mājupceļš ar dziesmām un tostiem!!!

Mūsu plāns bija vienkāršāks par vienkāršu. Doties uz Gruziju, uzmeklēt Rioni upi un nobraukt +/-100km pa to laivās. Nesteidzoties un pārāk neiespringstot. Paralēli izbaudīt visu šīs lepnās Kaukāza valsts kolorītu tās mazāk apdzīvotajā daļā. Galu galā kaut kas no tā tika īstenots, kas arī izpalika. Bet mājup devāmies apmierināti un atmiņām bagāti.

Paldies Levanam, Zurabam, abiem Guntiem, Aivaram, Mazuram, Lācim, Erlendam, Ošam, Uģim, Mārim, Rūdim, Indulim, Rogam, Kristianam un arī Tev – Helvij par lielisko piedzīvojumu, kuru droši vien neaizmirsīšu nekad.

 

Turaids

Foto: Māris, Ošs, Turaids
Video: Erlends

 

Uzziņai:

Rioni upe. Viena no lielākajām upēm Kaukāzā. Rioni svanetu (tauta Gruzijā) valodā nozīmē “lielā upe”. Tās garums ir 327km. Iztek no Edena ledāja(Kaukāzs), ietek Melnajā jūrā. Senie grieķi to dēvējuši par Fazisu, savukārt Platons upi uzskatījis par sava veida grieķu pasaules malu. Leģenda vēsta, ka Rioni krastā dievi pie klints piekaluši reiz cilvēkam uguni dāvājušo Prometeju.

 

Kas ko maksā (2014.gads):

Silta gruzīnu lielā maize (šotispuri) ~0.3eiro

Litrs Kvančkara sarkanvīna ~10eiro

Litrs Kvančakarā baltvīna~5eiro

Mājas vīns pāris reizes lētāks

Litrs labas čačas ~7eiro

Jērs ~50eiro

Neapēdams/neizdzerams galds ar gruzīnu ēdieniem un vīnu(Kvančkara) ~50eiro/persona

Parastas pusdienas Kutaisi krodziņā ar vīnu ~7eiro

Taksis Kutaisi atkarībā no attāluma sākot 2 līdz 5eiro

Ieeja Prometeja alā (Kutaisi) + izbrauciens ar laivu pa pazemes upi ~ 7eiro