j

Uz dienvidiem jeb divas dienas Vadakstē


Meklējot ziemā kur siltāks, cilvēki mūsu platuma grādos parasti izvēlas atpūsties doties uz dienvidiem. Mēs jaunu riteni negudrojām un nolēmām darīt to pašu. 17.-18. janvāri pavadījām Latvijas/Lietuvas robežupē Vadakstē. Nolaivojām šoreiz visu, kas bija plānots. Nepilnus 30km no leišu Laižuvas līdz mūsu pašu Griezei. Braucot pa pārplūdušo Vadaksti, pirmajā dienā nācās pamirkt arī lietū un pacīnīties vietām ar pretvēju. Ceļot apmetnes vietu turpat aiz Ezeres, laika apstākļi jau bija tuvu ideālam. Pat neskatoties uz maziem mīnusiem naktī (egļu zari zem telts ir lielisks siltumizolators), esam gana moži, lai nākamā rītā turpinātu iesākto. Saules apspīdēti braucām laikam jau upes interesantāko daļu, ar simts metru (un varbūt pat vairāk) gariem straujūdens posmiem. Dažviet upes akmeņainās gultnes uzmestie viļņi varēja būt liktenīgi. Bet iztikām bez nepiespiestām peldēm. Tiesa, vienreiz gan pēc pievarētā dricekļgabala draudzīgi stājām krastā, lai izsmeltu laivas. 

Finišējam pirms ietekas Ventā, pie Griezes baznīcas.
Spriežot pēc visa, Vadakste varētu būt forša upe arī vasarā. Nosacījumi tam ir vairāki: solīdas atpūtas vietas gan mūsu, gan kaimiņkrastā, jaukas ainavas, laba straume un noteikti būs arī pa kādai krācītei. Tas viss gan pie viena nosacījuma. Ja Vadakstes HES nav aizgriezis ūdeni. Droši vien prātīgi būtu pirms šīs upes braukšanas sazināties ar hesistiem un apjautāties par ūdens daudzumu Vadakstē.

foto&teksts: Turaids Šēfers