5

Ice age Minijas upē.


Viss sākās jau ar to, ka gadījās vairāku faktoru dēļ ieplānot braucienu visai agri – 23. martā.

Nedēļu pirms starta, es devos apskatīt upes kontrolpunktus, tobiš 4 tiltus, kas arī sadala mūsu upes maršrutu gandrīz vienādās daļās. Un apskati es taisīju tikai tāpēc, ka februārī un martā mūs bikstīja diezgan ilgs un spēcīgs sals. Tā kā 12. martā Žemaitijas reģionā valdīja atkusnis un lietus, bija cerība, ka upe būs vaļā. Nu un apskates rezultātā trijos tlltos upe bija vaļā, bet pašā sākumā, Stalgenā ciet. Baismīgais sals bija beidzies, un es cerēju, ka nedēļas laikā straujais Mīnijas ūdens izraus ledu pilnībā. Turaids man 2 dienas pirms brauciena prasa, vai viss paliek spēkā, vai ledus ir aizgājis un vai atstāt laivu rezervāciju. Es saku, ka jā! Viss prīmā, braucam! Kad no rīta esam savākušies, sagaidījuši Turaidu unpriecīgi devušies ceļā, es joprojām klusi un optimistiski domāju, kaut nu tiešām visā mūsu upes maršrutā ledus būtu izgājis. Un kad tiekam līdz Stalgenai, kas ir mūsu sākumpunkts, tad redzu, ka situācija ir labāka nekā pirms nedēļas, taču joprojām uz upes ir ledus, kas vietām veido aizprostus. Nolemjam tomēr laivot, jo nu neizskatās tik traki. Sākam pirmos 200m. Nedaudz pastumdāmies pa pirmo ledu, pavelkam šņorēs laivas, bet ir ok, jo redzam, ka turpinājumā upe ir vaļā un varam sākt baudīt braucienu. Paiet kādi 5-6 km un sākas nākamais ledus aizprosts, jau nopietnāks, kā pārvarēšana mums prasa jau aptuveni pusotru stundu līdz atkožam labākās tehnikas. Turklāt risks ir liels, jo ledus ir tik biezs un stiprs, ka ar vienkāršu laivas peldējumu to salauzt nevar, bet vietām tas ir trausls, kā rezultātā uz tā kāpt ir bīstami. Beidzot atkal nonākam upē, Laivojam kādu kilometru, bet atkal nonākam līdz nākamajam aizprostam. Pulkstens ir jau 16:30. Oskars jau izpētījis, ka šis aizprosts ir gana garš un šodien mēs to nepievarēsim. Nu neko. Sākam taisīt nometni. Esam nolaivojuši pirmajā dienā kādus 7 km no 23 plānotajiem. Nākamajā rītā skats rādījās optimistisks. Neskatoties uz to, ka naktī bija -5 grādu sals, ledus bija izrauts un pagājis kādus 200 m uz priekšu un aizsalušais līkums arī bija palicis trauslāks, kas viesa cerības, ka nebūs tik traki un varēsim izpildīt plānu. Sākām salīdzinoši agri. Paēdām sātīgas brokastis (ugunskurā cepta omlete garšoja visiem), sapakojāmies un laidāmies upē. Un otrā diena mums izvērtās par TOTĀLĀKO MURGU, ko nenovēlu nevienam pavasara laivotājam. Sākotnējais ledus gājiens izrādījās maldinošs un turpmākajos 10 kilometros mūs sagaidīja aizsalusi upe, ledus sanesumi, vižņi. Ik palaikam uz pārdesmit metriem upe bija palauzusi ledu, taču ik pēc līkuma atkal aizsalusi. Nemitīga laivu vilkšana striķos 10km garumā līdz izejam ārā no meža zonas un pirms Nausoda ciema upe kļūst platāka un aiz līkuma redzam, ka tā ir vaļā. Mēs jau, protams, lielas cerības nelolojām, jo kaut kā jau bijām pieraduši, ka gar krastu vilkt laivu striķī pa ledu ir šī brauciena norma, bet izrādījās, ka ledus vairs mūsu maršrutā upi nebloķēs un beidzot var sākties laivu brauciens. Kopš šī brīža noairējam vēl kādus 10 km, cik varam paspēt, jo iekavējam baigi un meklējam naktsmītni. Un nobāzējamies vietā, kurā palikām pirms 3 gadiem brauciena 1. dienā. Tātad kavējam aptuveni 15 km no maršruta normas. Vakarā cenšamies žāvēt, ko varam, jo gandrīz visi piedzīvojām kaut kādas ķibeles. Cits ielūza ledū līdz ceļiem, cits līdz padusēm utt. Vakariņās nobaudījām ugunskurā ceptos burgerus un burito, kas deva spēku laivu brauciena pēdējai dienai. Nu un pēdējā dienā mans plāns bija tāds, ka ja mēs aktīvi airēsim, tad varam pat uzspēt noairēt visu foršāko un krāčaināko Mīnijas posmu līdz Kulumpenai ciematam, jo līdz gala punktam Kartenai droši vien, ka netiksim laika trūkuma dēļ, Mani komandas biedri saka, ka lai nekreņķējos, cik nobrauksim, tik nobrauksim. Kaut vai tikai līdz pirmajam tiltam. Taču brauciens trešajā dienā tiešām gāja tik raiti un centāmies arī netaisīt nekādas pauzes, ka jau plkst 15:00 bijām pie Aleksandravas tilta, kas nozīmēja, ka varam vēl uzspēt nobraukt visas Mīnijas krāces un finišēt Kulempenai. Tā arī vienojamies un es zvanu Turaidam un saku, ka plāni mainās un ka Kartenu mēs nesasniegsim. Lai brauc uz Kulumpenai, meklē vietu pie upes un gaida mūs tur. OK. Mēs braucam Dīburu rezervātu ar krāčainajiem posmiem un nākamais piedzīvojums sākas tāds, ka dēļ ekstrēmi zemā ūdens līmeņa, kādēļ nav bijis lietus un vēl augštecē upe ir ciet, Mīnijas krāces ar cietajām laivā ir ļoti grūti izbraucamas un ļoti bieži sevišķi čaļiem ar abām kanoe laivām sagādāja grūtības pārvarēt lielos akmeņus. Smagāk bija Gintam ar Osi, kuriem nācās tā vairāk samirkt un piesmelt laivu. Ar visu to, ka esam veiksmīgi krāces pievarējuši, strauji tuvojamies Kulumpenai, bet izrādās, ka tajā Kulumpenai ciematā Turaids nekādi netiek klāt pie upes. Meklējam ar Pāvelu vietas, kur izkāpt bet nekā. GPS rāda, ka pie upes iet gatve, bet dabā tajā vietā ir neizbraucams zemes ceļš. Plus zemais ūdens līmenis neļauj izkāpt kurā katrā vietā, jo krasti ir stāvi. Ir apmācies laiks, auksts vējš, morāle jau sāk kristies un es ziņoju Turaidam, kam mēs tomēr airējam līdz Kartenai, citu variantu nav. Paiet vēl pusotra stunda un 19:30, krēslā mēs sasniedzam Kartenas tiltu. Esam izpildījuši mūsu sākotnējo maršrutu, kas bija paredzēts tīrā upē bez nekādiem šķēršļiem. Pēdējā dienā esam veikuši vairāk par 35 km, kad ierastā norma bija 20km. Esmu neizsakāmi lepns par savu komandu, kura neskatoties uz grūtībām bija morāli stipra un pozitīva. Mīnijas šļūcienā 2018 ar mani kopā laivas pa ledu vilka Oskars Kļava, Gints Sudmalis, Arturs Uzegovs un Pavel Djakov. Paldies Sofijas Laivām un Turaids Sefers par ekipējumu un atbalstu!

Uz tikšanos Mīnijā nākamgad! Manā 10. jubilejas braucienā.

teksts: Kristaps

foto: Pāvels