Venta jeb moskvičs, rumba un vimbas


Laivot Ventu vairākus gadu desmit atpakaļ bija klasika. Laiks rit, mainās pieradumi un ieražas. Arī laivošana nav izņēmums. Ja posms Nīgrande – Skrunda joprojām ir laivu operatoru maršrutu kartēs, pēc Skrundas tilta ieraudzīt kanoe vai upes smaili ir liels retums. Iemesls, upes platums un tā sekas – konstantais pretvējš.

Mums patīk dažreiz iet pret “vēju”. Pēc Kurzemes mazupju eks(trēm)pedīcijām, šo pavasar dzima ideja par laivu braucienu no Skrundas līdz Ventspilij. ~120km divās dienās pa vienkāršo – ar motoru! Tiesa, viss nebija tik saldi, ka varētu šķist.

Ielaižot laivu Ventā, secinām, ka motors nebūs mūsu sabiedrotais. Vēl “vakar” viss bija ok, bet nu nelec. Līki noraustījuši startera auklu, vienalga nepadodamies. Cerībā, ka merkūrs kaut kad tiks iedzīvināts, upē dodamies ar airiem. Pēc ~ 30.min. notiek brīnums un 1 cilvēkspēku varam aizstāt ar saviem līdzi paņemtajiem 5 zirgiem. Te gan jāsaka, jebkurš motora restarts turpmāk ievelkas uz pusstundu. Tam ir arī savs labums. Varam iebaudīt, tai skaitā lieliskās Latvijas ainavas, aprunāties un pat iepazīties ar vietējiem. Tā gājienā pēc motoreļļas (vienubrīd šķiet, ka tā ir galvenā bēda) iemaldāmies apbrīnojamā kārtība esošā auto šrotā. Neko tamlīdzīgu savā dzīvē nebiju redzējis un tobrīd nodomāju. Ja reiz mums valstī ir nominācijas sakoptākais: dārzs, lauku sēta, pilsēta… tad šī vieta varētu būtu 100% savas nozares skaistumbalvas favorīts. Galu galā no saimnieka nopērkam meklēto eļļu, ievērtējam vecos moskvičus un ejam atpakaļ uz laivu. Tikmēr iedzīvināts ir mūsu motors, turklāt atklāts, ka eļļa nav pie vainas. Braucam tālāk. Gar acīm zib vimbu copmaņi, Ventas salas un saliņas, viensētas un pa kādam gulbim – līdzskrējējam. Savdabīgā motora skaņa un dzestrais gaiss iemidzina.

Nonākuši Kuldīgā, stājam krastā vēl pirms rumbas. Mini apspriede un zibenīgi tiek pieņemts lēmums, šķērsot Eiropas platāko ūdenskritumu laivā. Par prieku pašiem, vietējiem un pilsētas viesiem, manevrs ir sekmīgs. Pēc uzvarētās “zoles” gan nāk “kritiens” un turpmākais pārvelk treknu svītru mūsu sapņiem par Ventspili. Apbraucot kādu no saliņām, neatgriezeniski uz nēģu tača armatūras stieņiem tiek sačakarēta laivas pamatne. Savā ziņā labi, ka tas viss pavisam netālu no Kuldīgas. Vēl labāk, ka turpat blakus patvērumu dod vietējie makšķernieki. Ventas nogurdināti stājam krastā. Pēc pagaras sarunas par “viss_kaut_ko”, secinām, ka šī būs gana droša vieta mūsu daudz cietušajai laivai, savukārt paši meklēsim pajumti Kuldīgā. Izvēle krīt uz brāļu Dambergu restaurēto “Kuldīgas rezidence”.

Nākamā diena Mālu ielas namiņā, komplektā ar dzidri zilajām debesīm, nāk mazliet sāpošas kājas un galva. Brokastīs lieliski iederas vakardien gatavotā, bet tā ar vēl neiebaudītā zupa. Seko gājiens pa skaistajām Kuldīgas ieliņām, kafija krodziņā pie rumbas līdz beidzot atrodam ar savu laivu. Gluži kā vakar, turpat upmalā arī mums pazīstamie vimbu ķērāji. Kārtojam mantas un laivu, draudzīgi atvadāmies no vīriem un mājam ardievas Ventai. Varbūt citu reizi atkal. Varbūt.

Turaids Šēfers

p.s.

Paldies nezināmajam fotogrāfam par bildēm, Dambergam par sapratni, kuldīdzniekiem par viesmīlību, Renāram par transportu, ceļa biedriem par līdz būšanu.