No mežonīgiem līkločiem cauri Amazones džungļiem līdz civilizācijai

Pa Vārtāju un Bārtu 14., 15., 16.jūlijs 2020. Īsas piezīmes.

Startējam pulksten 17.30 pie tilta netālu no Paplakas 56°25’38.6″N 21°25’51.1″E

Patīkami pārsteigumi – kādā vietā akmeņainas mazkrācītes seklumā, kur laiva vienam jāvelk (otrs var lepni sēdēt), līkloči, šķēršļu josla starp kritalām, šauras vietiņas, ūdenszāļu posms. Te pēkšņi upes abās malās kārklu krūmi – jābrauc kā pa tuneli (Amazones džungļi). Vakaram tuvojoties, bažas, kur nu tiksim krastā. Īsti nav variantu, bet kārkli beidzas.

Pulksten 20.30  7,3 km no starta – ceļamies ārā labā pusē nakšņošanai (56.376907,21.427900)

Upes malas slīpumā kāds jau bija kurinājis ugunskuru, augstāk nopļauta siena pļava vālos. Aizgāju pāri tai uz tuvākajām mājām, atvēra sirmmāmiņa un teica, ka nekādu problēmu – nakšņojiet upmalā. Vakariņas, ugunskurs, tusiņš, jaunieši augšā līdz 4.30. Ap 11 no rīta sirmmāmiņas dēls ar traktoru bija klāt ārdīt sienu. Izkāpa ārā, sirsnīgi aprunājās, nedzina prom, pastāstīja, ka dziļos padomju gados (pirms kādiem 50 gadiem) upe taisnota (laikam jau tā kārklu krūmu trase). Tāpēc mēs īsti nesapratām, kāpēc kartē tā upe dīvaini sadalās un ik pa laikam tādas pietekas pieslienas. Vīrs tik noteica, ka pēdējos gados līdz upmalai nav ticis… Ielēca traktorā, paārdīja sienu nostāk no mūsu nesavāktajām teltīm un aizlaida uz citu lauku, pagaidot, kamēr notīsimies.

Liekamies upē pēc brokastīm ap pulksten 12.

Teju visi laivošanas prieki – gan brīžiem apnicīgas ūdenszāles (virs un zem ūdens, bezvējā radot vēja skaņu), kas dažbrīd aug kopā ar kaut kādiem “diļļveidīgiem” ūdensaugiem, gan zaļi trubiņstiebri, gan pilnīga fantastika: krācīte ar lieliem akmeņiem, starp kuriem laiva nevar neiesprūst – kādam jākāpj ārā, lai šo patīkamo misēkli atrisinātu.

17 km pa Vārtāju nolaivoti un – iepeldam Bārtā.

Puikas makšķerē no krasta. “Kāda zivs nāk?” jautāju. “Raudas, asari, sapali un līdakas,” pārliecinoši atbild viens no lauku zeņķiem. Citi plašumi, pēc Vārtājas pārbaudījumiem tā kā neinteresanti, taču ātri ieraugām nedaudz citādākus skatus – pļavas mijas ar jauktu koku mežiem, ūdenszāļu šķēršļi ar dzidriem ūdens dziļumiem un paplatinājumiem un… tavu prieku: dzeltenajām ūdensrozēm pievienojas balto ūdensrožu kolonijas! Gar upes malām sarkano jāņogu krūmi ar ogām (laikam putnu izkakināti sējumi). Brīžiem laivotāji iepeld zilo spāru okupētajās upju zemēs, bet ūdensmērītāji visu laiku nomēra visus attālumus no laivas. Dažas pīles forsēja upi laivas priekšā, pāri aizlidoja gārņi. Izglābām mazu peļveidīgu dzīvnieciņu (visticamāk, meža cirslis), kas bija ievēlies ūdenī. Izcēlām uz aira mazo trīsošo radībiņu (varbūt nosalusi), lai mazliet pasildās un palaidām, lai skrien. Vēl pamanījām glodenu, kas aizvijās garām brokastu galdam un ieslīdēja upē atvēsināties.

Līdz atpūtas bāzei “Ods” tikām ap pulksten 20.30. 29 km no starta (Otrā nakts). Pa vidu, protams, kaut kur izsēdāmies papusdienot.

Par 3 eiro no cilvēka telts vieta, ugunskura vieta, galds, civilizēta tualete un duša. Vakariņojam, uz uguns vārām kartupeļus ar gaļas konserviem (dilles, lokus ar sīpoliem ar iekšā) – sanāk tāds sātīgs sautiņš – baigi gards! Tusiņam spēka nepietiek, pusvienos – klusums… No rīta jaunieši vēl volejbolu uzspēlē: ir laukums ar tīklu, futbola laukums arī.

Nesteidzamies, un ap 12.30 startējam.

Meži, pļavas, reibinoši smaržīgas milzu liepas pilnziedā, ūdensrozes, ūdenszāles, arī slepeno labirintu koridori starp stiebriem, upē krituši ozoli, kas turpina zaļot. Izkāpjam, lai aizstaigātu līdz Dūkupju ūdenskritumam (nevar palaist garām – ir norāde). Tiem, kas cer ieraudzīt Niagāru, labāk palikt upmalā, bet tie, kas vēlas ieiet 300 metrus mežā, pacierāt pa akmeņainu strautiņu, pieveikt dažu šķērsli un ieelpot meža gaisu, uz priekšu!

Kopumā laivošana no absolūta wild līdz civilization. Krastos redzami pieticīgi un jau apsūbējuši īpašumi ar neizpļautām upmalām, kurus raugot, gribas izkāpt krastā un saimniekam piedāvāt tos pārdot… Tuvojoties Nīcai, garām slīd aizvien lepnākas mājas un iekoptas upmalas ar laivu piestātnītēm un peldlīdzekļiem, laipām, trepēm, tarzāntrosēm, laikam arī pilsētniekiem iznomājami atpūtas apartamenti.

Līdz finišam: Upeskrastiem, “Sofijas laivām” (56°21’35.2″N 21°03’49.2″E) tiekam ap pulksten 17. Kopā nolaivots ap 44 km.

Vispār viens no labākajiem laivošanas pasākumiem, kāds vispār piedzīvots. Bet piedzīvots daudz.

Ints, Indra, Sabīne, Gustavs no Grašiem –

un jaunieši Daiga, Uldis, Elīna, Jānis, Viktors un Artūrs.