Vaidavas stāsts

Vēl joprojām sarunās ar draugiem un paziņām jaucu Vaidavu ar Vadaksti. Abas šīs upes ir līdzīgas gan fonētikā, gan savām straujtecēm un ainavām. Abas ir izteikti pavasaris/rudens laivu braucieniem piemērotas.  Varbūt iemesls ir arī tas, ka man tālā Vaidava (atšķirībā no Vadakstes) vairāk asociējas ar vienu no ambiciozākajām Latvijas rok/popgrupām* un krietni mazāk ar upi. Tiesa, kurš gan nav dzirdējis E. Rozenštrauha** upei veltīto “Vaidava”. Iemesls, kādēļ izvēlējāmies šo upi, gan nekāds sakars ar mūziku. Šajā pavasarī neklātienē caur kādu vacapgrupu pasekoju līdzi ekspedīcijai, kur ~ nedēļu galvenajās lomās bija paprāvs bariņš ar bērniem laivās, radās doma braukt lūkot pašiem. Sākuma plāns ir laivot Vaidavas Latvijas daļu vai sākt no Murata ezera (izteka) līdz Apei. Teorētiski varētu nolaivot nedaudz arī Igaunijā, bet busā esam savākušies gluži mūsu sabiedrības miniatūrs spogulis – 1/3 pagaidām vēl bezpotnieku, izlemjam neriskēt un robežu nešķērsot. Tā kā ceļš no Latvijas tālākā rietumu punkta (Bernātiem) līdz upei ir pāri par 500 km, izbraucam dienu iepriekš. Nakšņosim netālu no Alūksnes viesu namā “Paideri”, pašu upi atliekot uz nākamo dienu.

Diena #1. Brokastīs pagatavojam “omleti ar kubikiem” + kafija. Kopā esam 14, kuri pirmdienas rītā kādā Alūksnes lielveikala stāvlaukumā sagaida Raimondu. Viņš ir apņēmies mūs vest līdz starta vietai, palīdzēt ar auto novietošanu un naktsvietas izvēli. Pusotras stundas laikā visi šie jautājumi ir atrisināti. Zemā ūdenslīmeņa dēļ doma par sākšanu no iztekas pagaidām ir atlikta. Laivās kāpjam vienā no ainaviskākajām govju ganībām, kāda redzēta, jeb “pie tās Lielās Egles”. Precīzs ģeogrāfiskais vietas nosaukums – nezināms. Ir ūdens! Viena lieta man ir pilnīgi jauna. Šeit nemēdz teikt, cik kilometri ir jālaivo. Viss tiek mērīts stundās. Pirmajā dienā mums ir paredzēts 5 h laivu brauciens. Pēc sajūtām šķiet, ka bija vairāk, bet kādam noteikti bija arī 5 h.

Upe forša, strauja, akmeņaina. Pietrūkst vien kādi pāris cm ūdens, lai slīgtu bezrūpībā. Pa retam uzsēžamies uz brasliem vai savrupiem akmeņiem. Bet ir interesanti. Dažreiz ne tikai mums, bet arī apkārtējiem. Iespējams, ka sievietei, kura pieskata Karvas HESu, mūsu pusstundas vizīte uz kādu laiku paliks atmiņā. Draudzīgi aprunājamies ar kundzi, sacienājam ar kūpinātu lasi un nodemonstrējam kā ar laivu iebraukt Vaidavā no pāris metrus augstā akmeņaina krasta un apgāzties.

Finišējam “Rumpāni” mājās. Guntis vakariņās pagatavojis ēdienu, ko pats nosaucis par “mīkstais kumāss”. Garšo kā restorānā.

Diena #2. Turpinām. Šoreiz galamērķis ir Ape. Tā kā upē vienīgi nokrišņi ir dzeltenās rudens lapas, cerības uz ūdenslīmeņa izmaiņām ir liekas. Nākas atkal drusciņ pastumdīties pa akmeņiem. 95 % tomēr slīdam, un garām slīd smilšakmens atsegumi, milzu ozoli, (ne)aparti lauki, pa kādai viensētai un pilij! Apstājamies. Ejam skatīt barona Ralfa fon Volfa mātes valdījumā reiz bijušo medību pili. Pirms vairāk nekā simts gadiem būvētās ēkas šobrīd tiek restaurētas. Aprunājamies ar celtniekiem, uztaisām kādu bildi, iekožam/uzkožam un esam gatavi turpināt laivot.

Ar šo pili saistīta maza, bet mums pašiem svarīga atkāpe vēsturē. Kas vairs var atcerēties, kā Grūbes nonākuši Jaunlaicenē. Pastāv versija, kas piefiksēta Grūbes dzimtas pierakstos. Viss aizsācies ar diviem brāļiem (no pieciem) Gruber, kuri pamet Obersdorfu (Austrija) un ierodas Latvijā kā klejojošie amatnieki (vanderzeļļi). Abi nolemj palikt uz dzīvi Vaidavas upes krastā. Tā kā šo Vaidavas stāstu sāku gana muzikāli, ar te svarīga piebilde. Viens no Gruber radiniekiem ir Franz Xaver Gruber. Viņš ir autors melodijai uz kuru attiecināt sakāmo: “zin puspasaule” nebūtu korekti. Ziemassvētku meldiņu “Klusa nakts, svēta nakts” zin vairāk kā puse… Starpcitu, uzvārda otrā daļa Gruber no dzimtas uzvārdiem tiek svītrota Latvijas brīvvalsts laikā un no Gruber – Grūbe pasēs paliek vien Grūbe. Medību pils sakarā interesants ir Grūbes dzimtas stāsta turpinājums. 1914. (iespējams, 1916.) gadā Kārlis Grūbe par solīdu naudas summu pārdod savā īpašumā esošās “Ančkas” Jaunlaicenes baronesei. No šī brīža par medību pils jaunajiem saimniekiem kļūst Volfi. Savukārt Kārlis Grūbe iegādājas krietni lielāku īpašumu Jaunlaicenē – “Klinci” (mūsdienās šīs mājas dabā vairs neeksistē). Diemžēl pēc pāris gadu desmitiem nāk juku laiki. Latvijas okupāciju 1940. gadā izdodas pārlaist salīdzinoši mierīgi. “Klincu” māju saimnieks Augusts Grūbe (Kārļa Grūbes dēls) bija labos draugos ar vietējo komunistu Kārli Pilskalnu (bijis vedējs viņa kāzās) un, pateicoties Pilskalnam, Grūbes netiek izsūtīti. 117 pūrvietas jeb ~42 ha tajā laikā bija vairāk nekā pietiekams iemels, lai Augusts ar ģimeni dotos taisnā ceļā uz Sibīriju. Tomēr 1944. gada vasarā Grūbes ir spiesti bēgt no krieviem. Virziens – Liepāja. Te Augusts nolemj sagaidīt kara beigas. Līdz pat savai nāvei (1958. gadā) viņš bijis cerību pilns, ka amerikāņi vai angļi padzīs sarkanos no Latvijas un viņš varēs atgriezties atpakaļ savas dzimtas mājās. Galu galā Augusts ar savu dēlu Rūdolfu un viņa sievu Lūciju, mazdēlu Ludi apmetas namiņā pie jūras, nepilnus 10 km no vēju pilsētas. Tur iedzīvojas. Vēlāk jau Ludis satiks skaistu vietējo meiteni un dibinās ģimeni. Viņiem laulībā piedzimst divi dēli – Ivars un Guntis. Viens no viņiem ir arī te mūsu vidū – Vaidavas upē. Viņa vārds ir Guntis Grūbe.

Ar gana lielu pārliecību var teikt, ka, tieši pateicoties Gunta senčiem, šodien Apes pusē pie Vaidavas upes ir sastopami tādi vietvārdi kā “Grūbes dzirnavas”, “Grūbes papes fabrika”, “Grūbes ūdenskritums”, “Grūbes dolomīta atsegums”, ‘Grūbes HES”…

Diena #3. “Ja jau reiz esat te atbraukuši, obligāti jāredz, kur sākas Vaidava. Būs forša ekspedīcija!” Raimonds Dombrovskis

OK, šodien dosimies ekspedīcijā jeb meklēsim sākumu. Kopā ar mums to darīs arī Raimonds un viņa čoms Gereks no Aļaskas. Vaidavas izteka no Murata ezera ir 3–5 metru plata. Cerīgi. Runājot vietējo terminos, pēc kādām 40 sekundēm viss mainās. Upe izplēn kaut kur niedrājos. Nav pat saprotams, kurp tālāk. Zinātnieki apgalvo, ka izšķiroši bija 3 iemesli, kādēļ cilvēks no četrām ir sācis pārvietoties uz divām kājām:

1) Lai taupītu enerģiju – veicot vienu un to pašu distanci, tu patērē 75 % mazāk spēka, kā, piemēram, šimpanze, skrienot uz četrām.

2) Kļūst brīvas rokas. Jāpiekrīt, ka ar divām rokām un divām kājām var padarīt krietni vairāk nekā ar četrām kājām.

3) Pieceļoties stāvus, tu vienkārši tālāk redzēsi. Noderīga īpašība mūsu vecvec…tēviem un mātēm, dzīvojoties pa Āfrikas savannas garo zāli. Gan medījot sev pārtiku, gan uzmanoties, lai nekļūtu kādam citam par barību.

Trešais no šiem homo sapiens evolūcijas atslēgas faktoriem šoreiz Vaidavā ir nenovērtējams. Liela daļa laivu brauciena paiet kājās, jo IR jāredz. Stumjamies, velkamies, grimstam un vienkārši ejam. Bet viss, kā solīts. Tā taču ir ekspedīcija! Atmiņā paliks mītiskais Vaidavas kanāls pirms ezera. Savdabīga, bet viennozīmīgi – forša diena. Pēc nobrauciena tiekam uz veikalu. Nez kāpēc visparastākās vafeles garšo kā pasaules izcilākais deserts.

Vakarā ugunskurs. Pirms krēslas Gatis noķer dažas foreles (visas atlaiž), jo Guntis šoreiz pagatavojis mums griķus ar sautētu liellopu. Izcili.

Diena #4. Skaidrs, ka divas dienas pastaigu ar laivu neviens vairs īsti nevēlas. Mums tā ar ir pēdējā diena upē. Vēl vakarā pie ugunskura tiek ierosināts plāns “B”. Laivot Amatu un Gauju. Sākam no Veclauču tilta un beidzam pie Līgatnes pārceltuves. Arī te nedaudz iesākumā pabrucināmies pa Amatas akmeņiem, bet lejtecē ar katru metru ūdens kļūst vairāk. Baudām rudens izkrāsoto mežu ainavas, smilšakmens klintis un atsegumus, viskiju. Daudz runājam savā starpā. Straume nes laivas, atliek vien tikai piestūrēt. Bezstress un bezrūpība. Tas varētu būt tas, ko daudzi mēs esam te meklējuši. Tādi, smuko skatu apgaroti, ierodamies pie pārceltuves Gaujā. Viens otrs laivu brauciena finišu atzīmē ar peldi. Sienam laivas uz piekabes un krāmējam mantas. Aprunājamies ar smaidīgu kundzi gados par to, kā te bijis reiz un kā ir tagad. Braucam uz Cēsīm. Vakariņas un beidzot silta duša.

#kad_esi_mājās. Tāds beigu beigās sanāca mūsu gadskārtējais Lielais rudens laivu brauciens. Sakarā ar pandēmiju, pēdējos gados to pavadām Latvijā, un nākas secināt – te ir daudz ko redzēt, daudz ko jaunatklāt un daudz ko piedzīvot. Paldies ceļabiedriem, Raimondam – noteikti iesakām nolaivot visiem lielisko Vaidavu, bet laivas (ziemā slēpes) meklē pie viņa Vanagkalnā, “Rumpāni” māju saimniekiem par pļaviņu + ugunskura vietu un, bez šaubām, Guntim par stūrēšanu, vārīšanu/cepšanu un savu unikālo dzimtas stāstu.

Turaids

foto: Ieva, Raimonds, Gatis, Turaids un Gunta ģimenes arhīvs

*Rokgrupa “Vaidava” (dib. 1981.g.) savu superhitu “Tu būsi vēl” sarakstījusi kā veltījumu Džonam Lenonam, bet savus 1983.gada koncerta ienākumus ziedo “Miera fondam”, kas radīts ar mērķi, lai cīnītos pret nabadzību pasaulē. Respekt!

**Pēc citiem avotiem, dziesmas “Vaidava” autors ir Vilis Bormanis