Par piemirsto dzejnieku no Bārtas

Vasarā, kopā ar laivotājiem dodoties Bārtas upes virzienā, gandrīz vienmēr viņiem jautāju: “Ar ko Jums asociējas vārds “Bārta?” Parasti dzirdu trīs dažādas atbildes – “ar foršu upi, ko vajadzēja jau sen nolaivot”, “ar tautastērpu un kultūrvēsturisko mantojumu” un “ne ar ko”. Godīgi sakot, trešais variants man diez ko nepatīk, tāpēc tajā brīdī parasti cenšos izstāstīt šo. Gribu cerēt, ka tas būs interesants ne tikai tiem, kuri to dzirdējuši, sēžot vasarā mūsu necilajā, grants ceļu putekļu pieputējušā laivu busiņā.

Bārtas ciems var lepoties (un lepojas), kā minimums, ar diviem tipiem. Viens no viņiem ir pirmskara neatkarīgās Latvijas valstsvīrs un zemkopības ministrs Jānis Birznieks. Cilvēks, kurš daudz paveicis mūsu valsts labā, pēc okupācijas izsūtīts un miris tālajā Sibīrijā. Viņš noteikti ir uzmanības vērts, bet par to citreiz. Šoreiz par otru, par dzejnieku uzvārdā Rūsiņš.

Pirmo reizi uzzināju par tādu Jēkabu Rūsiņu Bārtas ciema muzejā, kur kopā ar ģimeni bijām iebraukuši pašorganizētā ekskursijā. Maza atkāpe – muzeja apmeklējumu vasarā varat droši apvienot ar laivu braucienu. Nenožēlosiet. Dienā, kad pabijām simpātiskajā Bārtas vēstures glabātavā un klausījāmies tās vadītājas stāstos par Jēkabu Rūsiņu, nodomāju, cik dzīve var būt netaisnīga. Proti, kā tas nākas, ka cilvēks kurš radījis dzejoli, kuru zina visa Latvija (vai arī tu esi viens no viņiem, sapratīsi pēc šīs rindkopas), patiesībā tikai ļoti retais var pateikt, kas ir šo rindu autors.

Bārtenieks Jēkabs Rūsiņš dzimis 1917. gada 28. martā. Pabeidzis Bārtas pamatskolu, bet vēlāk pārcēlies uz Liepāju. Pirmais viņa dzejolis “Bārtmalas līčos” sarakstīts 1932. gadā. Mūža nogali  dzejnieks aizvada savā dzimtajā pusē. Jēkabs Rūsiņš mirst 1994. gadā un ir apglabāts Bārtas ciema Plostnieku kapsētā. 1960. gados Jēkabs ir aktīvs Liepājas sabiedriskās dzīves dalībnieks. Abu mīlestība pret dzeju ir iemesls, kādēļ viņam izveidojas ļoti draudzīgas attiecības ar Mirdzu Ķempi. 1968. gadā dīvaina sakritība jeb komunālais dzīvoklis viņu saved kopā ar vēl vienu mūsu dižo. Kaimiņa vārds ir Imants Kalniņš. Blakus būšana nav tikai iemesls pasēdēt abiem pie vīna pudeles, bet rezultējas kādā radošā aktivitātē. 1968. gadā Rūsiņš iedod komponistam savu dzejoli “Liedagā”. Tas iedvesmo Kalniņu sarakstīt tam melodiju un 1969. gada 23. janvārī pilsētas rajona laikrakstā “Ļeņina ceļš” tiek nodrukāts dziesmas pirmpublicējums. Pirmie, kas gabalu atrādīs klausītāju ausij, būs Zigmāra Liepiņa vadītā Liepājas grupa “Santa”.

Tā iepazīšanos ar dzejnieku Liepājā atminas Imants Kalniņš: “Es tolaik dzīvoju Rīgas ielā, komunālā dzīvokļa istabiņā. Citā tā paša dzīvokļa istabiņā, izrādās, dzīvoja kāds dzejnieks. Iepazināmies, ejot šķūnītī pēc malkas. Vārds pa vārdam un tika noskaidrots, ka mans kaimiņš strādā kāda laikraksta redakcijā, bet viņa kaimiņam ir tiešs sakars ar nošu rakstīšanu.”

Savukārt, kā tapa pati dziesma, atmiņās ir dalījies ilggadējais laikraksta “Ļeņina ceļš” redaktors Fricis Plostnieks: “J. Rūsiņš ar ģimeni tolaik dzīvoja Liepājā, Rīgas ielā 23, kur kaimiņos ar savu ģimeni mita arī aizvien popularitāti ieguvušais Imants Kalniņš. Kādu pievakari ciemojāmies pie Jēkaba dzīvokļa kaimiņa. Tie bijām mēs trīs – pats Jēkabs, redakcijas darbinieks Reinis Treigūts, kuram bija dots uzdevums par šo tikšanos uzrakstīt avīzei, un es. Tovakar runājāmies ilgi un par daudz ko, protams, arī par mūziku. Atvadoties Jēkabs pasniedza savam kaimiņam četrkārtīgi pārlocītu lapu ar īsu piebildi: “Palūkojieties, varbūt noder!” Pēcāk viņš mums tikai īsi pateica: “Iedevu Imantam vienu savu dzejolīti. Varbūt var tam skaņu rakstu piemērot…” Kādu dienu redakcijā ienāca komponists ar paprāvu nošu lapu un vēlmi dziesmu nopublicēt. Tā arī notika. Izrādījās, ka Jēkaba rakstītās vārsmas komponistam bijušas gluži iedvesmojošas. Kopš tā laika “Liedagā” sāka skanēt – sākumā pašdarbības ansambļu, bet pakāpeniski arī profesionālo izpildītāju sniegumā. Un, par laimi, turpina skanēt vēl un vēl.”

“Liedagā” ir bieži spēlēta vēl 1970. gadu sākumā, bet tad ar gadiem popularitātē rimst. Pavisam cits izrāviens tai ir 1980. gadu beigās. Iedvesmojoties no britu rok/pop zvaigžņu kora hita “Do They Know It’s Christmas?” (1984) un pēc gada amerikāņu radītajam “We Are the World” (1985), 1986. gadā, iedziedāta ala band aid stilā, atdzimšanu piedzīvo “Liedagā”. Ja angļi (un īri) ar savu Ziemassvētku dziesmu togad Etiopijas bada cietējiem savāc $13 milj., amerikāņu vēriens ir vēl plašāks, un viņi vēlas cīnīties ne vien pret bada izskaušanu Etiopijā, bet visā Āfrikā. Ieņēmumi attiecīgi ir $63 milj. Mūsdienās šie skaitļi ir krietni lielāki, jo singli ir izdoti vairākkārtīgi un ieņēmumi nav tikai no dziesmu kopiju pārdošanas. Tātad dziesmām ir skaidri definēta sociālo problēmu risināšanas misija. Izrādās, tāda ir arī Jēkaba Rūsiņa un Imanta Kalniņa “Liedagā”. 1986. gada dziesma tiek vēlreiz iedziedāta par godu briestošajai koncertakcijai “Mēs – Liepājai”. Mērķis, salīdzinot ar rietumniekiem, latviešiem ir krietni pieticīgāks (un reālāks). Par koncertā iegūto naudu plānots ir izveidot tikai gājējiem paredzētu ielu pilsētas centrā. Cik daudz naudas mūziķi togad savāca nav zināms, bet skaidrs ir viens – Liepājā tapa gājēju iela! Vēl interesanta nianse, ka “Liedagā” ir pirmais šāds muzikāli sociālais projekts visā plašajā, tobrīd jau uz izjukšanas robežas balansējošā padomijā, bet pati dziesma tiek pārraidītā pat Centrālajā Televīzijā.

Vairāk nekā pusgadsimtu senā “Liedagā” ir aktuāla arī šodien. Vismaz man nav izdevies satikt latvieti, kurš par tādu neko nebūtu dzirdējis. Un diez vai tuvākajā laikā tā pazudīs no “ekrāniem”. Savukārt ar šo savdabīgo dziesmas stāstu vēlējos vien pateikt, ka nākamreiz, kad dzirdēsi “Liedegā”, atceries arī par to vīru no Bārtas – Jēkabu Rūsiņu!

Paldies Bārtas muzejs un personīgi Aijai Ķudei.

Turaids Šēfers