Maltas upe. 2023.

Man nav nekādu aptauju rezultātu, bet pieņemu, ka vidējais latvietis dzirdot vārdu Malta, visdrīzākais, vispirms nodomās par saulaino dienvidu salu, un arī es nebūšu izņēmums.

Par Maltas upi un tāda paša nosaukuma ciematu Latvijā, protams, it dzirdēts. Parasti gan kā joks kontekstā ar pasaulē pazīstamo tūrisma galamērķi Vidusjūrā. Mazāk ar kādu unikālu notikumu, ar ko varētu lepoties mūsu pašu maltēnieši. Teiciens “labāk vienreiz redzēt nekā simts reizes dzirdēt” šajā gadījumā līdz galam neder, bet kaut kur daļa patiesības te ir. Tāds ir iemesls, kādēļ 13 zinātkāri laivotāji oktobra sākumā dodas Latvijas austrumu virzienā.

Pariņķojuši pa Bernātu pļavām un Liepājas pārrakto ielu labirintiem, atstājot pilsētas robežas, secinājām, ka jau pagājušas divas stundas, kad Guntis savā busā uzņēmis pirmos šīs ekspedīcijas dalībniekus. Lai arī steigas nav, priekšā mazliet vairāk nekā 500 km un noteikti vēlamies sakarīgā vakara stundā tikt līdz galamērķim jeb viesu namam “Ezersētas”, lai nakšņotu pie viena no pirmajiem laivu maršrutu attīstītājiem Latgalē – Aināra Streļča. Esam pazīstami pasen, jo īpaši spilgti atmiņās palicis mūsu brauciens pa Ukrainas upi Sluču vēl 2017. gadā. Viņš vecas draudzības vārdā palīdzēs mums noorientēties Maltas upes līkločos. Ap septiņiem vakarā arī esam klāt, un Ainārs sagaida mūs ar platu smaidu. Sasveicināmies un dodamies nolikt somas. Mums uz visiem piešķirts namiņš un pirts. Visur ļoti kārtīgi saklātas gultas, un valda perfekta tīrība. Kāds vēl paspēj ieiet nopērties un nopeldēties ezerā, līdz beigu beigās esam visi kopā pie liela galda. Mēs vārām zivju zupu, saimnieks pretī liek Latgales lepnumu – šmakovku. Sarunas raiti virzās gan par ģimenēm un bērniem, gan politiku un piekto kolonu. Nofiksējam, ka esam tikai dažu desmitu km attālumā no Latvijas/Baltkrievijas robežas un te baltkrievu propagandas radio FM frekvences ir pavisam viegli uztveramas. Fonā gan skan mums SWH. Ainārs no paša pieredzētā zina teikt, ka medijos vēstītais par bēgļiem pierobežā tiek pasniegts daudz maigāk. Reālā situācija ir nopietnāka. Sirdsmieram gan jāatzīmē, ka “Ezersētās” augstu mastā plīvo sarkanbaltsarkanais, un man pašam pārliecība, ka, kamēr te dzīvos tādi cilvēki kā Ainārs, ar Latviju viss būs kārtībā. Ar šādām domām mazliet pēc 10-tiem dodamies pie miera. Salds miegs ar dažiem izņēmumiem 3.00 un 6.00.

Brokastīs ola ar šķiņķi un kafija. Stiprākie ierauj pa Tullamore malkam. Mazliet pēc astoņiem atstājam viesmīlīgās naktsmājas. Esam vienojušies ar Aināru, ka viņš sagaidīs ceļgalā, lai pavadītu līdz mūsu maršruta starta vietai – Viežakrūga tiltam. Līdz upei paliels gabals. Jau tā lēni braucot, priekšā mums esošais Ainārs ar savu auto uzšauj pa muguru ūdram. Tas gan izskatās būs dzīvotājs, jo aizkleberē tālāk uz mežu. Pāris līkumu un ieraugām tiltu, kuram blakus viensēta. Vienojamies ar saimniekiem, ka varēsim atstāt te savu busu. Vietā, kur laist laivas upē, tāds jocīgs akmens krāvums no viena krasta līdz otram, kas līkumā veido mazu krācīti. It kā jau varētu braukt, bet nolemjam tomēr neriskēt un respektējam Maltu. Panesam laivas metrus 50 tālāk. Lēzenais krasts ir kā radīts ērtai iekāpšanai. Malta ar pirmajiem metriem ir aromātiska, jo krasti ir pilni ar upes mētrām. Rudenī tās smarža nav vairs tik izteikta, bet pietiek ar pāris norautiem stiebriem, lai laiva uz brīdi ietītos degunam patīkamā svaiguma mākonī. Aptuveni 10 km krastos redzamas pļavas un tikai kāds rets koks. Pārsvarā alkšņi. Guntis spriež, vai nevajadzētu te atvērt savu gaļas/zivju kūpināšanas rūpala Latgales filiāli. Man pašam vairāk alkšņi asociējas ar aizkritušām upēm. Savas trauslās koksnes un īsā mūža dēļ tie bieži vien pieber upes tā, ka laivot ir ērtāk, velkot laivu pa krastu. Šoreiz gan, lai arī cik draudīgs alkšņu veidots šķērslis nebūtu, vienmēr izspraucamies un nekādas bēdas. Šur un tur pazāģēts laivu ceļš. Pat Māris, kurš izvēlējies braukt viens ar kanoe, bieži vien ir mums visiem pa priekšu. Šīs dienas pusdienpauze tiek noorganizēta Rozentovas baznīcas pakājē. Pirms piknika aizejam to apskatīt. Koka dievnams, kas celts 1780. gadā, joprojām stalti stāv Maltas upes krastā. Cilvēkus nemanām. Ar žogu apjoztajā baznīcas sētā slejas vairāki seni krusti ar uzrakstiem poļu valodā. Svētnīcas durvis gan ir ciet. Puspavērta ir turpat blakus esošā, no ķieģeļiem un laukakmeņiem būvētā zvanu torņa ieeja. Iekšpusē redzamas diezgan bēdīgā stāvokli esošas trepes. Bet, lai ieskandinātu torni, uz augšu nav jākāpj. Visu četru zvanu virvju gali sniedzas līdz pašai zemei, un vienu brīdi Armandam pat ieniezas pirksti…

Pēc garīgās apgaismības un vēdera baudām turpinām. Ieskrieties dikti nesanāk, jo mūsu nākamā pietura seko pēc pavisam neilga laika. Nobraukuši aptuveni km, piestājam Maltas ciema centrā pie maza, tikai gājējiem paredzēta tilta. Šoreiz veikala pauze. Izmantojam to, jo nākamās četras dienas tādu iespēju vairs nebūs. Papildinām pārtikas rezerves ar cepumu kasti, marinētu siļķi, datelēm un vēl šo to. Pārmijam pa vārdam ar vietējiem, un jau atkal rokās visiem ir airi. Aiz pāris līkumiem pabraucam garām savdabīgam namam, kuru rotā pārsvarā no PET pudelēm un alus bundžām veidotas instalācijas. Tā vien prasās izkāpt arī šeit, jo pats mājas saimnieks, turpat netālu rosās dārzā. Bet pieturu mums bijis nu jau pārāk daudz, un atbalsta kvorumu kārtējai apstāšanās reizei nav cerību savākt. Turpinām ceļu. Pēc Maltas ciema pļavām atkal sākas alkšņu mežs, kas rada fantastisku noskaņu. Pie dzelzceļa tilta izdzīvojam pirmo krācīti. Sāk krēslot un meklējam potenciālo naktsvietu. Gluži kā tādi konkistadori, piestājam pie kāda lēzena krasta. Pagara zāle, koku kritalas, dubļi un savvaļas vīteņu diegi, kas gāž no kājām. Pusstundas kopdarba rezultātā top lieliska apmetne. Kuras ugunskurs, koku pazarēs izauguši telšu puduri. Seko vakariņas un sarunas zem Latgales zvaigžņotajām debesīm, kuras ap pusnakti aizvērs tumši lietus mākoņi.

Samērā agri visi esam augšā. Dūmakaino rītu izbaudām ar brokastu kafiju un lašmaizēm! Prognozēs vēsta, ka līdz pusdienlaikam migla būs pazudusi, un šodien mūs sagaida zilas debesis un saule. Tādi priecīgi visi jau ap 9.00 esam laivās. Pēc vakardienas Malta mazliet straujāka. Arvien biežāk parādās pa kādai žiglākai tērcei. Mūsu 7 laivu karavāna ir sadalījusies grupās. Es patrāpos atpalicējos, un ļoti daudz braucam sakabēs pa divām vai pat trīs laivām. Stāstam viens otram jokus un iebaudām vakardienas veikalā iepirktos labumus. Atkalsatikšanās notiek griķu laukā, kur priekšā braucošie ir noorganizējuši pusdienas. Kopā piebeidzam vēl brokastīs neuzvarēto lasi. Par vienu no pauzes galvenajām tēmām neviļus kļūst stirna. Visi (izņemot manu laivu) ir redzējuši to stāvam pie viena no daudzajiem Maltas tiltiem. Iespējams, tā ir bezbailīgākā stirna Latvijā. Ar dzīvniekiem ir, kā ir, bet tiltu šajā posmā upē parādās ļoti daudz. Gan solīdi betona, gan vienkārši, no trosēm veidoti. Pie viena piestājam un mēģinām notestēt, vai maz tādam var pāriet pāri. Gatis un Ķupis pa abiem pierāda, ka var gan!

Nometni šodien taisām mazliet laicīgāk. Izvēle krīt atkal uz Maltas kreiso krastu. Paliksim krūmu, koku un kārtējā griķu lauka ieskautā pļavā. Pēdējās trīs laivas atbrauc kādu h pēc pārējiem, tādēļ kāds ir ļoti priecīgs, ka telti ceļa biedri jau uzbūvējuši. Ģirts pat paspēj aiziet uz copi. Diemžēl bez rezultātiem. Vakariņas šoreiz Guntis pagatavojis pērļu grūbas ar liellopu. Kā piedeva pavisam izsalkušajiem nāk vēl sēņu salāti. Gardu muti visu apēdam un pilniem vēderiem esam gatavi vakarēšanai pie ugunskura. Kā ierasts, sarunas par VISU. Uz brīdi iesaistāmies mazā improvizētā viktorīnā. Vai zini, kurai no Latvijas upēm lielākā pieteka ir Meža? Ugunskura idilli kā ar cirvi pārcērt samērā zemu un precīzi virs mūsu galvām lidojoša lidaparāta troksnis. Tas ir drons. Izmēros tāds, kādu vismaz es nekad dzīvē nebiju redzējis. Uz leju vērstie spožie lukturi liecina, ka tā galvenais nolūks ir saskatīt, kas notiek uz zemes. Gulēt dodamies ar domu, ka, iespējams, rīts ausīs ar kādu pārsteigumu.

Bažas par to, ka pēc drona nākamie ciemos pie mums nāks robežsargi nav piepildījušās. Rīts mierīgs, ēdam brokastis un lēnām taisāmies. Telefonos pētot laika prognozi secinām, ka šodien ap pusdienlaiku sola lietu. Un līs ilgi. Katrā ziņā būs interesanti. Līdzīgi kā vakar, ap deviņiem visi esam laivās. Jau ar pirmajiem metriem acīs duras prāvas PET pudeļu čupiņas atstraumēs. Vēl pēc brīža papeldam garām akurāti aizsietam plastikāta maisiņam ar dažādiem sadzīves atkritumiem iekšā. Tad vēl viens. Un vēl… Tā noteikti nav nejaušība. Skumīgi. Arī Maltas krasti šķiet arvien apdzīvotāki salīdzinājumā ar iepriekšējām dienām. No laivas pamanu, kā vecs vīrs nes pa durvīm iekšā malkas klēpi. Šur un tur skursteņi jau kūp. Pie Bodrovkas ciema gājēju tilta piestājam. Pašā krastā pirts, tad ceļš un otrpus tam – paliela, tumši pelēka koka ēka ar koši zilā nokrāsotu verandu. Sētu ieskauj vēl daži šķūņi. Pie lielākā no tiem augošā egle izdaiļota ar lampiņām. Koka spicē sarkana zvaigzne. Izskatās, ka rotas vēl no pērnā gada. Skaļi rejot, pretī skrien divi suņi. Pēc brīža nočīkst durvis un iznāk saimniece, kājās viņai čības un zeķes precīzi tādā pašā tonī kā mājas priekšnams. Arī tumšās treniņbikses un džemperis labi iederas uz ēkas fona. Uz manu “labdien”, pretī – “можем по-русски?” Nākamais durvīs parādās kalsns, pēc izskata mazliet vecāks par manu sarunas biedreni, vīrietis. Jautāju, vai vīrs? Nē, kaimiņš. Esot ciemos atnācis. Mazs mulsuma brīdis, tad piebilde, ka vīrs esot tepat kaut kur. Kaimiņš palīdz kartupeļus pārlasīt. Neilgs laiks un sarunai pievienojas arī pats saimnieks. Mugurā vatenis, galvā cepure ar nagu, treniņbikses, kuras savilkušās augšā līdz kāju lieliem. Amizanti izskatās arī rūtainas filca čības. Smaidīgo seju lieliski papildina iespaidīgas pakavūsas. Viņš man saka, ka visi te esot vecticībnieki, ar latviešu valodu ir čābīgi, bet dzīve ir ok. Ja kādas problēmas, pašvaldības komunālā pārvalde esot uzdevumu augstumos. Arī ceļu izstumjot pa ziemu. Vasarā šad un tad piestājot laivotāji, esot pat vieniem pirti kurinājuši. Kaimiņmājas turpat blakus pie upes nopircis arābs no Dubaijas!?! Attīstīšot tūrismu un biškopību. Man sajūta, ka esmu kaut kādās šūpolēs, jo apspriesto tēmu amplitūda nepilnu 5 minūšu laikā ir milzīga. Jautāju, vai nevar mazliet precizēt par eksotisko investoru. Izrādās, tas esot kāds vietējais, kurš naudu pašreiz pelna Arābu Emirātos. Pirms kāda laika iegādājies te īpašumu un pastāstījis viņam par saviem plāniem. Nezinu, var jau dzīvē visādi gadīties. Nākotne rādīs. Sarunas beigās trijotne mūs aicina palikt uz kartupeļu talku un vairs neliedēties. Pieklājīgi atsakām, galu galā nav pat vēl dienas vidus. Sēklu viesmīlīgie Bodrovkas ciema iedzīvotāji gan mūsu galvās būs iesējuši – no šī brīža tapis plāns. Ja tāda iespēja būs, mēģināsim sarunāt naktsmājas pie vietējiem. Upes ainavā arvien biežāk ienāk masīva izmēra akmeņi. Tie ir krastos, bet īpaši iespaidīgi ir upē esošie. Gadās arī uzsēsties ar laivām uz mazākajiem, kas noslēpušies dažus cm zem ūdens virsmas. Tad kā tādi cirka akrobāti cenšamies saglabāt balansu, lai kopā ar laivu paliktu virs ūdens. Tradicionālo pusdienpauzi taisām pie Zavarujevkas dzirnavām. Pašas dzirnavas 2. Pasaules kara laikā (1942. g.) tika iznīcinātas. Šodien upē joprojām redzami pamatīgi aizsprosta balsti, starp kuriem iespiestā Malta veido smuku krācīti. Pēc dažām biezām maizes rikām ar šķiņķi dodamies apskatīt apkārtni. Pārsimts metrus nostāk no upes stāv pamesta viensēta. Pēc skata tāda tā varētu būt jau vairākus gadus. Pirtiņā gan vēl guļ sens siena krāvums. Mājas durvis atrautas vaļā, logi izsisti. Iekšpusē viss haotiskā bardakā. Starp avīžu kaudzēm, kuras Mārtiņš pat atrod laiku pāršķirstīt, un saplēstiem traukiem pamanām divus vecus māla podus, mazu spoguli un jocīga izmēra sienas skapi. Cīnoties ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka uzvedamies gluži kā tādi kuršu laupītāji, bet no otras puses mierinot sevi, ka esam varbūt kaut ko izglābuši no aiziešanas nebūtībā, atgriežamies atpakaļ pie laivām. Joprojām līst, un vēlme par nakšņošanu zem jumta kļūst arvien spēcīgāka. Pēc pāris km atkal upes vidū stalti stāv seni dzirnavu mūri. Esam pie Ustroņu ciema. Kāpjot krastā, uzreiz satiekam kādu vietējo. Pavecs, pamaza auguma vīrs krievu valodā stādās priekšā kā Taratuhins. Bet varot arī viņu saukt par putinu. Tā viņi vietējie dažreiz uzrunājot (paskaidrojot, ka tā ir vārdu spēle, jo abiem uzvārdiem ir fonētiski līdzīgas galotnes), un tā arī mums būšot vieglāk atcerēties viņa vārdu. Godīgi sakot, kā kungu sauc, īsti saprast neizdevās. Neesmu nekāds slāvu valodas filologs, bet jāatzīmē, ka vietējie te runā tādā interesantā krievu valodā. Un vispār sajūta reizēm, ka esam nokļuvuši citā civilizācijā. Ne tikai valodas ziņā – sastaptie cilvēki visi samērā maza auguma, arī ģērbšanās veids interesants. Pats Taratuhins stāsta mums, ka ir vecticībnieks un arī viņa senči te ieradušies pirms 300 gadiem, bēgot no vajāšanas cariskajā Krievijā. Jautājam, vai te ir iespēja kaut kur pajumti dabūt, mums par brīnumu skan atbilde: “Jā”. Kaimiņienei Natālijai esot māja, kas paredzēta viesu uzņemšanai. Lūkojam satikt saimnieci, kura, neskatoties uz stiprajiem nokrišņiem, mums pretī nāk kailu galvu, tērpusies baltā frotē halātā, kas izšūts ar lielām rozā krāsas puķēm, kājās zilas čības. Viņa saka, ka viesu māja gan vēl līdz galam neesot pabeigta, bet, ja mūs apmierina gulēšana siena ruļļos, tad jumts virs galvas būšot. Perfekti! Krāmējam mantas un ejam skatīt mūsu jauno mājvietu. Līdzīgi kā pirmajā naktī, kad palikām teltīs, ar te ir nepieciešama maza talka. Pēc brīža vide ir sakārtota, plīts kuras, bet Māris un Gints jau devušies palīgos Guntim vakariņas gatavot, laiski iemalkojot nupat tapušajā virtuvē pa atspridzinoša dzēriena malkam. Neticami, bet samērā viegli katrs ir atradis savus divus kvadrātmetrus gultas vietas mājas otrajā stāvā, kur vienā pusē ir sakrāmēti siena ruļļi, bet otrā starp griestu sijām siens vienkārši izkaisīts, bet pāri tam kaudze ar dēļiem, vairākām lustrām un citiem niekiem. Sandrai un Vairai pat būs iespēja naktī gulēt gultā! Vēl pirms vakariņām nolemjam kopā ar Janeku, Ķupi un Ģirtu aiziet ciemos pie “putina”. Viņa māja ir ~100 m tālāk. Kāpjot pāri slieksnim, top skaidrs, ka šī nama iedzīvotājs ir labos draugos ar spirtotiem dzērieniem. Pie namdurvīm, zālē, starp dažādiem nomestiem sadzīves priekšmetiem guļ seši tukši odekolona flakoni. Paverot durvis, redzam, ka mūsu jaunajam paziņam ciemos ir atnākuši divi draugi. Iekšā kuras plīts, kurtuve gan stāv vaļā, un no tās spraucas ārā aptuveni 50 cm gari dēļu gali, kuri ir jau nodeguši un katru brīdi var nokrist uz grīdas. Pastumjam tos tālāk kurtuvē, par ko saņemam uzslavas no te sēdošajiem vīriem. Ir samērā silts, bet blāvā lampiņa un plīts uguns, kas ir vienīgie gaismas avoti telpā, rada pat savā ziņā kaut kādu dīvainu omulību. Veči salej no plastmasas pudeles glāzēs vietējo dzērienu, klāt piekožot Taratuhina marinētos gurķus. Aprunājamies par šo un to. Godīgi gan jāatzīst, ka dialogi tā īpaši nevedas. Vienīgais kas paliek atmiņā, ka Taratuhins aka putins, draugu starpā tiek saukts arī par Čapājevu, un man pašam šķiet, ka šī iesauka viņam ir daudz atbilstošāka. Paspieduši viens otram roku un secinājuši, ka dzīve varbūt skaista katram dažādi, dodamies atpakaļ pie savējiem. Pēc vakariņām Natālija pacienā mūs ar tikko slauktu govs pienu. Viņa te kopā ar vīru vēl tur dažus mājlopus. Blakus mājai, aplokā, ganās arī pāris aitas. Pa nelielo dīķi dzīvojas karpas. Precīzs skaits nezināms, bet sētā mājo arī kupla dažāda izmēra kaķu saime. Saimniece stāsta, ka šīs ir vīra vecāku mājas un atnākuši te abi dzīvot no Ogres. Nu jau gan paliekot veci un viegli neesot, bet jākustas, citādi nevar. Aprunājamies arī par dzīvi te uz vietas. Esot sarežģīti. Vīrs pašreiz slimnīcā. Dažreiz ciemos palīgos atbraucot dēls. Meita pārvākusies uz Īriju. Diemžēl spēcīgi te plosās alkoholisma sērga. Dzer daudzi, un tā ir liela bēda. Uz vietējiem nevar paļauties. Sakām, ka varbūt tādēļ arī upē vietām ir tik daudz izmesto atkritumu maisu. Natālija atbild, ka tā tiešām ir problēma, bet … Amerikā esot vēl trakāk ar netīrību … Paraustu plecus. Novēlam viens otram labu nakti. Kā parasti, mums pašiem sarunas ievelkas gandrīz līdz pusnaktij. Pirms doties katrs savā “siena čupā”, redzam, ka neguļ arī Natālija, jo mājas logos viz TV gaismas.

No rīta atverot durvis, pamanu, ka pie mūsu nama stāv viens no vakar sastaptajiem Taratuhina/putina/ Čapājeva draugiem. Saka, ka esot jāuzliek ielāps pēc vakardienas pasēdēšanas pie čoma. Lai vai kā, bet pēc 10 minūtēm viņa stāvs ir pazudis bez pēdām Maltas miglā. Sanākot visiem kopā, nopriecājamies, ka pēdējā laivošanas dienā iztiksim bez liekas mirkšanas jo lietu vairs nesola. Tas priecē. Ēdam brokastis un taisāmies. Šoreiz rīta kafija ar svaigo pienu garšo kā Vecrīgas kafejnīcā. Sakām paldies Natālijai par pajumti un dodamies tālāk. Galapietura –Viļānu pludmale. Esam jau sazinājušies ar Aināru, un viņš solās mūs sagaidīt te ap vieniem, lai Gunti aizvestu pēc mašīnas. Šodien jānolaivo tāds nieks kā 10 km. Sīkums. Prātīgā garā tas tiks izdarīts. Pati Malta kļūst arvien platāka un lēnāka. Mazliet garlaicīgi, bet no otras puses – patīkami, ka nav pretvēja un, piemēram, lietus! Šī laivošanas diena aiziet kaut kur daļēji putnu zīmē. Gluži vai rūpējoties, lai mēs neapmaldamies, mums pa priekšu, pareizo ceļa virzienu rādīdams, ilgu laiku lido zivju dzenītis. Zaļo putniņu nomaina pīļu pāris, tad gulbji un visbeidzot, pie Viļāniem, augstu virs mūsu galvām aizlido milzīgs zosu bars. Nesteidzīgi esam sasnieguši nolikto galamērķi, un pēdējā laiva krastā brauc precīzi 13.00.

Vēl pirms mājupceļa uz nakti piestājam Mārcienas muižā. Te beidzot katram tiek silta duša un mīksts matracis. Vakariņas pie lielā galda, kur sanāk aprunāties gan pašiem savā starpā, gan ar muižas saimniekiem. Nākamajā rītā kāds no mums vēl palīdz tikt galā ar ēkas vēsturisko dakstiņu nomaiņu un jumta labošanu, mājupceļā iebraucam Rīgā pie acu ārsta.

Liels paldies ceļa biedriem: Sandrai, Vairai, Guntim, Ķupim, Mārim, Gintam, Ģirtam, Janekam, Gatim, Kristianam, Mārtiņam un Armandam.

p.s.

Secinājumi pēc šī laivu brauciena.

1) Malta nepelnīti netiek popularizēta un stabili liekama Latvijas laivojamo upju top10.

2) Ja laivojat Maltu, negaidiet smalku infrastruktūru naktsvietām. Tādu te nav. Bet – mazliet piepūles, un noteikti tādu paši radīsiet saviem spēkiem. Iespēju ir gana daudz. Ja vēlaties minimālu komfortu, tad pirtiņu un telšu vietas varat sarunāt pie Bodrovkas ciema gājēju tilta saimniekiem (upes labajā krastā). Lapeni, māju un telšu vietas varat sarunāt pie Natālijas, mājas “Trumaņi”, Ustroņi ciems (upes labajā krastā).

3) Te ir ļoti kolorīta vide. Gan daba, gan cilvēki. Te ir droši.

4) Nav jābūt laivošanas guru, lai nobrauktu šo maršrutu sausām drēbēm. Ir dažas straujteces, bet nekas ekstrēms pat pie augsta ūdens līmeņa. Vasarā noteikti būs jāizkāpj no laivām pie akmens brasliem.

5) Laivas meklējiet http://laivaslatgale.lv/ – laivu noma, kuras sinonīmi varētu būt vārdi: zinoši, kvalitatīvi, atbildīgi.

Turaids Šēfers

foto: Sandra, Gatis, Ģirts, Ķupis, Māris, Armands