Par laimi un Latvijas aizmirstajām salām


2006. gadā Lielbritānijā bāzētā organizācija New Economic Foundation (NEF) publicē pasaulē pirmo pētījumu, kura pamattēze ir noskaidrot planētas laimīgākās valstis. Gala rezultātā tiek secināts, ka laimīgākā nācija dzīvo Klusā okeāna dienvidos esošajā Vanuatu. Šī mazā valsts, kura atrodas uz 83 salām, aiz sevis topā bija atstājusi Kolumbiju, Kostariku, Dominikānu un Panamu. Latvija toreiz tika ierindota 160. vietā (no 178 valstīm). Fonds vēlāk publicē vēl 2 šādus topus 2009. un 2012. gadā. Abas reizes pirmo vietu atvēlot Centrālamerikā esošajai Kostarikai. Latvija ierindota attiecīgi 101. (no 143) un 118. vietā no 151 kopumā vērtētajām valstīm. Lai sastādītu “Laimīgās planētas indeksu”, NEF kā prioritārus izvirzīja 3 rādītājus: labklājība, mūža ilgums un ekoloģiskās pēdas nospiedums. Sākot no 2012. gada, ar laimīgo meklējumiem nodarbojas jau nopietnāka organizācija – Apvienotās Nāciju Organizācija. Kopš tiem laikiem līderi ir mazliet pamainījušies un pēdējos gados dominē tepat blakus esošie somi un Skandināvijas valstis. Arī mēs esam kļuvuši apmierinātāki ar dzīvi, un 2020. gadā jau ieņēmām 57. vietu 153 valstu listē. Tiesa, arī kritēriji ir izvirzīti mazliet citi, un viena no galvenajām prioritātēm tiek analizēta arī ekonomiskā jeb, citiem vārdiem, – cik naudas ir cilvēku makos. Tomēr bez visa, ko pētnieki spēj saskaitīt, aprēķināt un izanalizēt, ir kāda kopsakarība gan starp bagātajiem skandināviem un ne pārāk turīgajiem (Vanuatu IKP uz vienu iedzīvotāju ir ~10 reizes mazāks nekā Latvijā). Jau 2006. gada pētījumā NEF atzīst (5.lpp.), ka laimīgākie cilvēki dzīvo tur, kur ir salas! Un kopš tiem laikiem nekas nav mainījies. Topu sastāda angļu profesori no NEF vai ANO eksperti. Valstis ar salām ir šo sarakstu augšgalā. Zinātniekiem tam ir arī izskaidrojums. Izrādās, ka salinieki ir ļoti pašpietiekami, kas savukārt nozīmē to, ka viņu dzīves laikā atstātā ietekme uz vidi ir krietni mazāka par vidējo pasaulē. Kā arī – uz salām dzīvojošiem cilvēkiem, lai sajustos laimīgiem, bieži vien pietiek ar mazumiņu.

Līdz 18.gs. senajās kartēs attēlotā mūsdienu Latvijas teritorijā ir pamanāma kāda būtiska nianse, kuru 21.gs. atlasos vairs neatrast. Tajās skaidri un nepārprotami ir iezīmētas divas salas Kurzemes dienvidrietumos. Turklāt katrai no tām ir savs “reģionālais centrs”. Uz mazākās salas tā ir Liba, kuras nosaukums vēlāk transformējas uz Libau un beigu beigās – Liepāja. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem par šādu centru atzīmēta ir Sevenbergen. Kur šodien būtu meklējama Septiņkalne, īstas skaidrības nav. Iespējams, te ir kāds sakars ar mazo ciematu Kalnišķi, kurš atrodas samērā netālu no jūras Papes ezera krastos. Bet varbūt runa ir par sen piekrastes smilšu vētrās apēstu vietu pie septiņiem kalniem. Vēl 1935. gadā valsts statistikas pārvaldes izdotajā gadagrāmatā tiek atzīmēts, ka Nīcas apkaimē ir trīs kalni: Ķupu, Tiesas, Pūsēnu. Mūsdienās gan mēs tos dēvējam vienkārši par kāpām.

Skaidrs, ka dzīve uz šīm salām iesākumā nav bijusi pārāk ērta. Iemesli: purvainais apvidus, nepastāvīgie laika apstākļi un regulāri plūdu draudi. Iespējams, tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ Liepāja Eiropas kontekstā ir pavisam jauna pilsēta – dibināta vien 1625. gadā. Liepājai attīstoties, labiekārtota tiek pilsētas apkārtne. Top jauni kanāli, dambji, ceļi, tilti. Vēlāk arī dzelzceļa uzbērumi. Un jau 18.gs. abas lagūnas no globusa būs pazudušas pavisam. Savukārt 2021. gadā var mēģināt vien tās iztēloties, kas patiesībā nemaz nav tik sarežģīti. Joprojām Liepājas ziemeļos ir meklējams Tosmares ezers (pamatīgi pārpurvojies un tomēr ezers), austrumos Liepājas ezers, bet tie kuri reiz ie(iz)braukuši pilsētā no dienvidiem, iespējams, ir, pamanījuši šo vien pārdesmit metrus, plato, no abām pusēm ūdens ieskauto, ceļu pie Liepājas robežas. Te līdz 17.gs vidum bijusi upe, kas vēlāk ar cilvēka un lāpstas palīdzību transformēta par Pērkones kanālu. Savukārt otrās un lielākās salas robežas šodien būtu velkamas, sākot no ziemeļiem ar to pašu Pērkones kanālu, austrumos gar Liepājas ezeru, Bārtas upes grīvu, Toseles upi + Toseles un Meķes kanālu (1950-jos uzsākta Meķes ezera nosusināšana, bet šobrīd senā ezera vietā ir ražīgas lauksaimniecības zemienes) un visbeidzot dienvidos punktu pieliek Papes ezers.

Nav drošas pārliecības, ka rakstītais vairos laimi valstī tādā apjomā, lai apdzītu somus. Tāpat šis raksts neizvirza ambīcijas kļūt par zinātniskās pētniecības darbu. Vēlme ir vien pastāstīt par faktu, kas kādam varbūt liks vien pasmaidīt (bet smaids un laime ir gandrīz vai sinonīmi), varbūt kādam kalpos par dziedinošu kompresi Roņu salas brūcei, bet vēl kādu rosinās doties foršā, bet mazliet piemirstā vienas dienas laivošanas maršrutā apkārt Liepājai! Visbeidzot, vēl taču noteikti kādu izaicinās, pēc rudens lietavām, pamēģināt spēkus uzmeklēt seno ūdens ceļu lielākajai no abām salām. Te ar vienu dienu varētu ar nepietikt. Pats esmu šo ielicis must do 2021. gada rudens/ziema laivu braucienu listē!

Turaids Šēfers