Ūla, Merķe, Nemūna. Dzūkija.

Pēc tam, kad esam ar laivu braukuši pa Igauniju, Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Moldovu, Čehiju jeb Kaļiņingradas anklāvu, doma beidzot iepazīt broļus no upes perspektīvas bija gana loģiska. Šāds plāns gaisā virmoja jau 3 gadus, bet patraucēja kovids. Šogad viss sakrita, un dodamies uz Lietuvu, cik vien tālu tas iespējams no mūsu izejas pozīcijām Liepājas pusē, lai uzmeklētu leišu skaistuli Ūlu biezajos Dzūkijas mežos.

Dzūkija ir viens no 5 Lietuvas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Šeit dzīvojošajiem piemītot interesants akcents. Saka, ka pat valodas nepratējs pateiks, ka darīšanu ir ar dzūku, jo patstāvīgi sarunā skanēs “dz” skaņa. Ir versija, ka regulārais “dz” sarunvalodā ir pamats īpašvārda “dzūkija” izcelsmei. Par valodu paturpinot, dzūki nerunājot krieviski vai angliski. Un diemžēl arī latviski ne. Būs jāizmanto google translate opcija vai savas lietuviešu vai poļu valodas zināšanas. Šīs versijas patiesību var apstiprināt arī mūsu ekspedīcijas dalībnieki. No otras puses, satikt īstu dzūku mūsdienās nav nemaz tik vienkārši. Vismaz Ūlas upes krastos esošajos ciemos tie ir uz rokas pirkstiem skaitāmi. Te dzīves telpu labu laiku jau pārņēmuši vasarnieki no lielpilsētām un laivotāji!

Lietuviešiem jēdziens “kanoe laiva” ir samērā svešs. Iesākumā plāns bija izmantot kādu no vietējo nomu pakalpojumiem, bet piedāvājumā uz vietas ir vien upes smailes. 4 dienām upē ar visām mantām piemērotāka tomēr būs mums pašiem daudz ierastākā kanoe, tādēļ braucam ar savām. Izvēlē starp plastikāta kanoe vai stikla šķiedras, izvēlamies ņemt otrās. Vajadzētu derēt, jo esam dzirdējuši, ka Ūlas gultne ir balta smilts bez akmeņiem.

Rudnia–Kašetos (7 km)

Sākam no Rudnia ciemata (~10 iedzīvotāju) vecā dzirnavu dambja. Pēc kartes – taisnā līnijā Baltkrievijas robeža nepilnu 5 km attālumā. Mums teikts, ka nekāda saskaņojuma ar lietuviešu robežsargiem par laivu braucienu nav nepieciešams. Ja laivotu mēs vasarā, nāktos gan iegādāties €6 vērtu laivotāju biļeti. Oktobrī ir par brīvu. Krāmējamies upē, atvadāmies no Ķestuta, kurš palīdz mums ar auto loģistiku un laižam Ūlā. Pirmajā dienā doma nav braukt daudz. Iepazīsim upi, viens otru. Arī tālais ceļš līdz upei ir ņēmis savu. Nakšņosim pie nākamā ciema, kas būs pēc ~7km – Kašetos. Paliekam kādā privātā pļaviņā. Sazvanot saimnieku, noskaidrojam, ka takse 11 personām būs €20. Viss te uz tip-top. Nopļauta zāle, sausa malka, lapene + ugunskura vieta, šūpoles un basketbola grozs. Ja bez pēdējā varējām ar iztikt, šūpoles tiks iemēģinātas! Pēc sātīgām vakariņām kādam pietiek spēka noķert smuku alatu, bet vēl kādam iet skatīt pašu ciemu. Dažas neapdzīvotas mājas un mazi lauku kapi, kur galveno placi aizņēmusi Kašetos dzimtas kopiņas. Tā vien liekas, ka mūsu pļavas kasieris ir vienīgais ciema iedzīvotājs.

Kašetos–Trakiškiai (22 km)

Šīs dienas funktieris ir jau nopietnāk uzairēt. Pa nakti upē ir cēlies ūdens līmenis. Zinu, ka laika ziņās bija piesolīts pirmais rudens lietus ciklons, un varbūt arī tas ir nogāzis kaut kur Baltkrievijā, kur meklējams ir 84 km garās Ūlas sākums. Ir lieliska straume, joprojām neesam pamanījuši nevienu (0, nulle, zero) akmeni upē. Laiks vienkārši fantastisks jeb saule un +15 pēc Celsija. Šodien arī beidzot saprotu, kādēļ lietuvieši šo upi sauc par vienu no visskaistākajām valstī. Ik pa brīdim sāk parādīties, pēc acs, 20 metru un pat augstāki baltas smilts stāvkrasti. Priecājoties par piejūras ainavām Lietuvas vidienē, atslābt gan nedrīkst. Gluži kā tāda kardiogramma, Ūla zigzago vienā laidā. Ir sajūta, it kā te krastos uz dzīvību un nāvi notiek nemitīga cīņa starp melnalksni un priedi. Vismaz man nav gadījies redzēt nekur tik izteiktu divu koku dominanci pie upes. Gandrīz aiz katra otrā pagrieziena slēpjas kāds koka zars, kurš pārāk apgarotu dabas skatu laivinieku apmetīs kopā ar visu laivu bez sirdsapziņas pārmetumiem. Mēs gan neesam ar pliku koku ņemami. Brīdinām viens otru par negaidītiem “pārsteigumiem” zem, virs un ūdens līmenī. Galu galā katrai no laivām visa brauciena laikā bija savs kritiskais moments, bet nolaivojām bez neplānotām peldēm. Blenžot ainavās, ik pa brīdim pa kādai mušai nomedī alata vai forele, tādejādi uzšūpojot rāmo upes ūdeni. Šķiet, zivis un mušas arī ir vienīgā dzīvība apkārtnē. Paslīd garām pa kādai mājai, cilvēkus nemanām. Pie Zervinos (liet.val. Zervynos) ciema visu mežu pēkšņi satracina dīvaina skaņa. Izrādās, ka te ir tilts un pār to joprojām brauc vilciens. Kāds no priekšā braucošajiem zinās teikt, ka bijis balts ar sarkanu svītru! 1860-tajos gados šis posms pār Ūlu bija daļa no senākās Baltijas dzelzceļa līnijas, kas savienoja Sanktpēterburgu ar Varšavu. Pats Zervinos ciems ir ticis nominēts UNESCO pasaules mantojuma sarakstam. 1966. gadā ciemā un tā apkārtnē filmēta viena no slavenākajām lietuviešu filmām “Neviens negribēja mirt” (liet.val. Niekas nenorėjo mirti) ar, iespējams, pasaulē pazīstamāko lietuviešu aktieri Donatu Baņoni galvenajā lomā. Starp citu, filma saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus un arī šodien IMDb to novērtē ar 7,9 ★ no 10. Bet ciems šodien ir slavens ar ko citu. Te notiek Lietuvas galvenais sēņu festivāls!

Par sēnēm mazliet sīkāk. Lietuvieši dzūkus iedala trijās grupās. Tie, kuri dzīvo pie Ūlas, ir Sila dzūki (liet. val. Šilų dzūkai). Burtiski tulkojot, tie ir tie, kuri dzīvo priežu silos. Viņi bija visnabadzīgākie no visas šīs dzūku trejsavienības, jo te ir ļoti neauglīga augsne (smilts) un iztiku cilvēki senāk ieguva pārsvarā no meža – ogas, medības, šis un tas no koka, biškopība, zivis. Un pāri visam bija sēnes! Mūsdienās par galveno dzūku ēdienu tiek uzskatīts dažnedažādas kartupeļu/griķu un sēņu kombinācijas.

Pamīņājušies ciema pakājē, izsmēluši mazliet piešļakstītās kanoe, jo zem dzelzceļa tilta bija forša krācīte, kāds uzvelk dūmu, ieraujam pa šļukai un kāpjam atkal laivās.  Priedes, melnalkšņi, augstas smilšu kāpas, gadās pa kādai mājai. Krasti joprojām kā glezna, uz ko lūkoties. Lai izlocītu kājas, mums plāns ir piestāt pie vēl viena populāra apskates objekta  – “Ūlas acs” (liet. val. Ūlas Akis). Tas ir paliels avots, kas atrodas ~4 m virs upes līmeņa. Vietējie saka, ka tā ūdens ir dziedinošs un palīdzēs tik vaļā no visām kaitēm. Nez, var jau būt… Info plāksnīte pie avota vēsta, ka sensenos laikos tas bijis krietni lielāks un pastāv leģenda, ka te nogrimis bullis. Apkārtne sakopta, zāle nopļauta. Sastopam pat 4 tūristus, bet pašā avotā ērti uz dzīvošanu iekārtojusies liela, zaļa varde. Intereses pēc pasmeļam 5 l avota ūdeni arī savām vajadzībām. Varbūt vēlāk veselībai noderēs.

Par nakts vietu izvēlāmies publisku telšu vietu pie Trakiškiai ciema. Te arī pilns tūristu komplekts, basketbola grozu ieskaitot. Ceļam teltis, kuram ugunskuru un gatavojamies vakariņām. Jau vakarā ejam skatīt pašu ciemu. Iekrīt acīs dažas nianses. Daudzām no mājām ir elegantos kokgriezumos veidoti logu rāmji un slēģi. Kā kopsaucējs ir mazs, miniatūrs lodziņš dzīvojamo māju galu pažobelēs. Ciems ļoti blīvi apbūvēts. Kādā no namiņiem kūp skurstenis un cauri logam zib TV gaismas. Te, mazliet aizkavējies vasarnieks, zina mums teikt, ka ciemā joprojām mīti 3 vecie dzūki. Vienam no viņiem jau 91 gads. Viņi arī ir vienīgie ciema pieskatītāji ziemā. Vasarā gan Trakiškiai atdzīvojas, jo tad ierodas laivotāji. Kamēr kāds no mums pēta arhitektūru, citi mūsu nometnei sagādājuši 4 gardas alatas. Tās iesālām un pataupīsim rītvakaram.

Trakiškiai–Puvočiai (12 km)

Šodien gausā dienā. Lēni mostamies. Brokastīs vārītas olas ar tunci. Uzdzeram siltu kafiju un tēju. Rīta saulē pažāvējam aprasojušās teltis un guļammaisus, jo divi no mums joprojām konstanti izvēlas gulēt miljonsvaigžņu hotelī jeb vienkārši guļammaisā pie ugunskura. Šodien brauksim gandrīz divreiz mazāk no vakar iespētā. 50/50 jeb puse Ūla un otra daļa būs jau pa Merķi (liet.val. Merkys). Pirms laisties atpakaļ upē, mazliet pieremontēju kanoe. Esam, šķiet, vakar pie vecā dzelzceļa tilta uzdauzījuši mazu caurumu. Vēlā pēcpusdienā kāpjam laivās, un turpinās koku slaloms Ūlā. Guntis pat ir sācis dot ūdenī esošajiem kriteņiem vārdus: “mazais šūpotājs”, “lielais ķērājs”. Nopietnākais koka pārbaudījums tiek saukts vienkārši par “gāzēju”. Prasmēm airēšanā te jābūt. Daudz vienkāršāk viss Merķes upē. Tā ir jau krietni lielāka par mums tik iemīļoto Ūlu. Plata, bet ar fantastisku straumi. Bieži vien te jau braucam visi vienā sakabē. Skatot telefonā, pat neairējot, laivas ātrums ir tuvu 5km/h. Spriežam, ka šī upe ir savdabīgs Gaujas un Ventas hibrīds. Krasti vairs nav tik blīvi noauguši kokiem, zib līdzenumi. Parādās arī pa kādai lauksaimniecības zemei. Un viss ir loģiski, jo te dzīvo(ja) tie “otrie dzūki”. Zemes dzūki (liet.val. Gruntų dzūkai) kuri savu iztiku pelnīja ar lauksaimniecības darbiem. Viņi bija salīdzinoši turīgāki par pirmajiem, jo varēja sevi nodrošināt ar pārtiku paši un mazāk vajadzēja paļauties uz mammu dabu, turējuši lopus un piemājas darbos izmantojuši modernākus darba instrumentus. Ražojuši pat ķieģeļus un … ģēnijus. Merķes krastā, pavisam netālu no Ūlas pietekas, dzimis, laikam pats slavenākais no visiem dzūkiem – komponists un gleznotājs vienā personā jeb Konstantīns Čurļonis.

Tuvojoties šīs dienas galamērķim pie Puvočiai ciema, ausīs sāk skanēt pamatīga dārdoņa. Atkabināmies viens no otra un lēni slīdam lūkot lielāko ceļojuma krāci. Mazi izpētes darbi, un Ingus droši dodas pa pareizo trajektoriju jeb galveno straumes mēli. Dažas sekundes plīvojoši mati, mazliet ūdens uz deguna, un atstraumē jau jāmeklē krasts. Viņa piemēram seko arī pārējie. Šonakt gulēsim pie krācītes. Arī te viss kā ierasts. Bez basketbola groza, kā papildus ekstra nākusi klāt elektrības rozete. Piebilde – pavisam 3 rozetes ar elektrību visās trīs. Lādējam poverbankas un telefonus, kuram uguni, ceļam teltis. Vakariņās plovs, ko noskalojam ar šņabi un piekožam iepriekšējā dienā iesālītās alatas, kas servētas uz Otaņķu rupjmaizes šķēlītēm ar sviestu. Šis būs garais vakars, jo te pārsimt metru attālumā ir arī veikals!

Puvočiai–Merkine (15 km)

Vēl viens nesteidzīgais rīts. Pēc brokastīm tie, kuri to neizdarīja vakar, dodas skatīt tuvējo Puvočiai ciemu. Līdzīgi kā iepriekš, arī te apbūve māja pie mājas. Izskatās, šeit dzīvo vairāk kā uz vienas rokas pirkstiem skaitāms ļaužu daudzums. Katrā ziņā, par to liecina veikals. Bodes saimniece, kura kādu daļu savas dzīves pavadījusi Tukumā, mums stāsta, ka šis būs pirmais gads, kad mēģināšot strādāt arī nesezonas periodā. Bez saldējuma visus mūs uzrunā kādas mazas leišu alusdarītavas eils ar nosaukumu “Maukas”. Nopirkt gan vēl to nevaram, jo grādīgie tiek pārdoti tikai no 10:00. Ātrāk nevarēšot, taisnojas pārdevēja, – ciemā regulāri esot policijas patruļas. Tās gan ne alus dēļ te parādās. Puvočiai arī skārusi robežkrīze ar bēgļiem no Baltkrievijas. Lai kavētu laiku, ejam kāpt pavisam netālu esošajā tornī. Sasniedzot skatu platformu, paveras vienreizējs skats. Mežam ne gala, ne malas. Dainavas mežs (liet. val. Dainavas Giria), kura platība ir nepilns 1,5 tūkstotis km² un 90 % tas sastāv no priedēm. Kaut kur tur, austrumu pusē, starp kokiem noslēpies ar 112 km² plašais Čepkeļu purvs (liet.val. Čepkeliai). Tas arī ir lielākais Lietuvā. Lai ar te viss tik skaists un liels, latvieša pašapziņas celšanai maza piezīme – Baltijas purva rekords gan pieder mums, jo Teiču staignājs ir 196 km². Atpakaļceļā paņemam pa suvenīralum, sirsnīgi atvadāmies no veikalnieces un dodamies uz nometni. Priekšā pēdējie 15 km upes. Arī šo Merķes posmu pārsvarā pavadām kopā. Straume joprojām izcila, saule un pavējš. Kā pasakā. Tuvojoties gala pieturai, Merkines pilsētai, upe kļūs mazliet platāka. Finišs jau sanāk mums Nemunā, dažus metru pirms tilta. Civilizācija. Ekskursantu autobuss, fūru rīboņa un cilvēki. Daudz cilvēku! Te, Nemunas krastos mīt tie trešie jeb Panemūnijas dzūki (liet.val. Panemunių dzūkai). Viņi ir turīgākie no visiem trim, jo ir tirgotāji, ar veikaliem un ražotnēm. Starp citu, Merkine savulaik bijusi Dzūkijas īstā metropole un vispār – viena no senākajām apdzīvotām vietām Lietuvā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmie makšķernieki Nemunas krastos apmetušies jau 9000 gadus pirms viena pasaulē samērā pazīstama gudrinieka dzimšanas dienas. Šodien te mājo nepilns tūkstoties vietējo. Pirms doties prom no upes, kāds no mums vēl paspēj uzkāpt blakus esošajā Merkines pilskalnā, cits ainavu no augšas apskata caur drona aci. Krāmējam laivas, jo drīz vien ierodas Ķestutis ar busiņu. Dažas bildes uz atvadām un braucam. Priekšā vēl viens vakars, nu jau viesnīcā, jo punktu ekspedīcijai liksim pašreizējā Dzūkijas galvaspilsētā Alitā.

Turaids Šēfers

P.S.

Paldies ceļabiedriem: Bucim par upesgleznām, Ievai par spēju visu sadalīt līdzīgās trešdaļās, Guntim par gardajām maltītēm, Ingum par performanci, Armandam par gendālisma lekcijām, Ķupim par slīpguļas piemēriem, Mārim par inteliģenci, Matisonam par stabilitāti, Gatim un Ģirtam par lomiem. Paldies “Vill Ūla” saimniekiem par viesmīlību un, īpaši Ķestutim!