Pededze II. Jaunanna–Jaunvanagi


Otro Latvijas caurceļošanas tūres posmu arī esam izlēmuši pavadīt kopā ar Jāni no laivu nomas “Pededzes”. Pirmkārt, mums patika pie viņa, otrkārt – šī projekta viena no pamatdomām ir – ja varam, guļam zem jumta, jo skaidri zinām, ka iejusties spartiešu ādā mums vēl būs iespējas gana daudz. Otrs pluss šādam laivu brauciena formātam ir tas, ka satiekam vietējos cilvēkus, un tā ir būtiska sastāvdaļa no visa šī mūsu ieplānotā piedzīvojuma. Pa ceļam līdz Jāņa laivām iebraucam veikalā. Nopērkam 3 dienām pirmās nepieciešamības preces, kas finalizējas ar gandrīz pusmetru gara iepirkuma čeka saņemšanu pie kases. Tad vēl pāris km un drīz vien jau sienam divas kanoe uz mums pazīstamā zilā dustera jumta. Turpmāk padsmit minūtes kvalitatīva grants ceļa, un esam atpakaļ pie pagājušā gadsimta 80. gados būvētā Jaunannas dzelzsbetona tilta. Atšķirībā no mūsu pēdējās vizītes te pavasarī, Pededze pēc uzpludinājuma atgādina platu un seklu strautu. Ir vēl kāda izmaiņa, salīdzinot ar pirmo braucienu aprīlī. Nolemjam sadalīt Armandus pa dažādām laivām, tādējādi top divu liepājnieku ekipāža un Mārupes/Rojas tandēms. Pirmie brīži laivā paiet kombinējot īrienu ar stūmienu, bet uz priekšu tiekam. Upe paliek par upi vien pēc pārsimt metriem, kad no labās puses tai pietek Jaunannas muižas dzirnavu kanāls. Tas gan nenozīmē, ka turpmāk te priekšā būs kaut kāda sanatorija. Jau pirmais akmens brasls, un nākas kāpt ārā no laivām. Jāvelk tās ar rokām. Diena saulaina, ūdens joprojām septembrī mēreni silts, bēda maza ne vien mums, bet arī kādu brīdi blakus laivai peldošam zalktim, kura garums atgādina necik sen saņemto veikala čeku. Pēc Jaunannas muižas medību pils, varam beigt kāpelēt iekšā un ārā no kanoe. Tiesa, arī straume apsīkst. Ir sajūta, ka esam nokļuvuši tādā kā kanālā. Sulīgi zaļie meži krastos, saule un zilās debesis liek braukt Pededzi lēnajā režīmā. Šī upes daļa varētu patiktu tiem, kuri laivo ar bērniem. Vietām straume kļūst pavisam rāma un savā ziņā lauž manu stereotipu par Pededzi kā strauju upi. Līgani airējot, sasniedzam mūsu naktsvietu. Lai arī iesākumā bija versija, ka finišēsim te, vienojamies ar Jāni, ka brauksim tālāk. Nospraužam par jauno galamērķi “Pededzes Laivas” bāzi. Te varēsim atstāt kanoe, savukārt loģistika ar auto ir desmit minūšu jautājums. Turpinām. Pāris līkumi un jau sāk zibēt krastos nami – lieli un mazi. Litene un pēc brīža arī krāšņais muižas parks. Uz gājēju tiltiņa satiekam kādu ģimeni no Talsiem. Pārmijam pa vārdam. Lai arī no upes izskatās pat vilinoši, paši muižu skatīt gan nekāpjam, jo vēlamies paspēt finišēt vēl līdz krēslai. Upe paliek straujāka. Kādu gabalu pēc Litenes izšļūcam cauri vēl vienam tiltam, šoreiz dzelzceļa. 1934. gadā tapušajam Dzelzs tiltam (agrāk bijis koka) pār Pededzi, mūsdienās vairs vilciens nebrauc. Nav arī tā, ka te tas stāv galīgi bez jēgas, jo ir svarīgs posms Gulbene–Balvi ~36km garajā velo maršrutā. Pēc tilta vēl daži slaidi līkumi, un esam klāt vietā, kur saimnieko pededzeslaivas.lv. Simpātiska vieta, un krastā laipns saimnieks. Var redzēt, ka te tiek domāts par laivotājiem. Tapšanas stadijā ir viesu nams, kas būšot gatavs jau nākamvasar. Viss notiek un vēl notiks! Mazliet arī papļāpājam par šo un to, bet ilgi te palikt nevaram. Mums jāpasteidzas, jo Jānim bez mums četriem daudz darāmā vēl šovakar. Pilna sēta ar Gulbenes zobārstiem. Saprotu, ka dentistiem kas līdzīgs “sezonas noslēguma pasākumam” ar bagātīgi klātiem galdiem un “dzīvo” koncertu. Vietējās grupas izpildīto The Cranberries, The Doors utt. kaveru pavadījumā Liepājas Armands pagatavo mums visiem garšīgas vakariņas. Vēl uzspēlējam tradicionālo zolīti, kāds iedzer alu, cits viskiju, apēdam pa karotei rasola un dodamies gulēt. Rīt turpinām.

Ātras brokastis apēstas, un jau sēžam vecajā, labajā Jāņa auto. Vēl pirms desmitiem kāpjam laivās. Līdzīgi kā vakar, laiks kolosāls, ar pašsajūtu viss kārtībā. Kādu brīdi uzairējuši, pamanām krastos informatīvas zīmes, kas liecina, ka esam iebraukuši “Sitas un Pededzes dabas liegumā”. Aizsargājamā teritorija 2004. gadā izveidota ar domu saglabāt šeit dabīgās palienu pļavas. Ornitologi secinājuši, ka šī ekosistēma vitāli svarīga ir Latvijā ļoti reti sastopamam putnam – ķikutam (savdabīga paskata dzīvība, pēc skata, man vismaz, atgādina mazliet irbi, vien ar trīsreiz garākām kājām un knābi). Un ne tikai viņam vienam. Abos Pededzes krastos šobrīd izveidotas ganības. Labajā pusē iedzīvojušās Hailandes šķirnes govis, kaimiņos, otrpus upei, izveidots briežu dārzs. Pie briežiem izkāpjam. Teritorija apjozta ar augstu žogu. Pa perimetru šur un tur slejas medību torņi. Pašus dzīvniekus gan neredzam. Droši vien pieguluši tuvējā mežmalā. Tā pa tukšo pagorījušies kādu brīdi pie rūtainās metāla stiepļu sētas, dodamies atpakaļ uz laivām.

Bija dzirdēts pa ausu galam Kurzemes pusē kaut kas par Pededzes (un Aiviekstes) ozoliem. Visi tie, kuri laivo(s) kādreiz šo posmu, sapratīs, par ko raidījums. Īsta dižozolu parāde krastos vairāku km garumā. Daži senāki eksemplāri ievēlušies arī upē. Pie viena no tādiem pielaivojam blakus uz pīppapuzi. Sajūta, ka esi piestājis pie trīsmetrīgas sienas. Vietā kur koks iešķēlies, pārlūzušās mizas biezums ir solīdas pagales izmēros. Spriežam, cik ilgam laikam pietiktu šāds ozols vienas mājsaimniecības krāsnij un vai koks izglābs Latviju no piesolītās enerģijas krīzes šajā ziemā. Vispār mums filozofēt patīk, un šīs dienas galvenā tēma noteikti bija koki līdz brīdim, kad sasniedzam šosejas Gulbene–Rēzekne tiltu jeb “P36” atzīmi laivu maršrutu kartēs. Te kreisajā krastā pamanām Jāni, kurš māj mums ar roku. Tas nozīmē, ka airēšanai liekam punktu. Laivas atstāsim tepat, jo rīt turpināsim. Airus un vestes gan paņemam līdzi. Atpakaļceļā uz “Pededzes” mājām piestājam Gulbenē pie veikala, lai nopirktu minerālūdeni. Dzēriena iegāde izpaliks, jo izrādās, nevienam līdzi nav maka. Kā izeju no muļķīgās situācijas, Jānis piedāvā mums viņa paša spiesto ābolu sulu. Šī vakara miniplāns ir pagatavot vakariņām biezzupu, pasildīties pirtī un nospēlēt vismaz 100 zolītes partiju. Pirmajām divām misijām spēka pietiks, bet ar kārtīm tā pašvakāk. Divi apļi, un ejam gulēt. Pirms naktsmiera Kristaps veic tādu kā improvizētu priekšlasījumu (viņš brīvbrīžos raksta blogu kāda diezgan populāra Latvijas žurnāla interneta vietnē) par dažādiem kurioziem un kāzusiem, kas gadījušies ģimenes dzīvē. Pamatīgi izsmējušies, aizmiegam.

Rīts nomācies. Sola pat, iespējams, lietu. Šodienas plāns aizlaivot līdz “Jaunvanagu” mājām. Jānis palīdz mums ar auto pārdzīšanu uz nosprausto finiša vietu un tad atpakaļ pie vakar upmalā atstātajām laivām. Draudzīgi atvadāmies no mūsu patrona un ķeramies pie airiem. Jāpasteidzas, jo gribam laicīgi beigt laivošanu. Tomēr vēl patāls mājupceļš priekšā.  Pirmā stunda aiz tilta upē samērā taisna, bet tad atkal sākas līkumi un vakardienas grandiozo skatu otrā sērija jeb ozoli, ozoli, ozoli. Te vienviet, vairāk kā 20 ha platībā izveidots (1977. g.) botāniskais liegums “Pededzes ozolu audze”. Iespējams, lieguma sakarā, jo cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir ierobežota, dažviet upē gadās pa kādam sanesumam. Kaut kur varam izšļūkt pa apakšu, bet pie viena jākāpj laukā no laivām, jo priekšā 100–150 metru garumā koku krāvums. Labajā upes malā ieraugām stabiņu un tam piespraustu zīmi ”BAIBA. VELC LAIVU AUGŠĀ. ĀTRĀK KUSTATIES”. Īstā izkāpšanas vieta noskaidrota. Uzrāpušies ~5m stāvajā krastā, pārvelkam laivas pa pļaviņu līdz brīvajam ūdenim. Nenākas nemaz tik viegli dabūt tās atkal līdz upei (nabaga Baiba). Papriecājamies paši par savu paveikto darbu, jocīgo sakritušo koku puzli Pededzē, pāris foto/video atmiņai un braucam tālāk. Upe paliek vietām iepriekš vēl neredzētā platumā. Šad un tad arī uzlīst, bet nekas ekstrēms. Varam arī patērzēt, kopā laivojot. Vārds pa vārdam un līkums aiz līkuma, līdz labajā krastā pamanām mūsu automašīnas pelēko jumtu. Esam galā jeb “Jaunvanagos”. Starp citu, vietas saimnieki stāsta, ka arī te nākamvasar būs laivotājiem draudzīga atpūtas vieta ar viesu namu, ugunskura vietu, telšu laukumu un pirtiņu. Iesakām! Savukārt mēs krāmējam kanoe uz Jāņa laivu ratiem, pārvelkam slapjās bikses un laižam uz mājām.

Turaids Šēfers

P.S.

Paldies Jānim un laivu nomai “Pededzes”

Paldies www.pededzeslaivas.lv

Paldies “Jaunvanagu” māju saimniekiem