III Pededze, Jaunpededze, Aiviekste


Trešais piegājiens, 31.oktobris & 1., 2. novembris. Ir izveidojies kas līdzīgs, ko varētu saukt par lietu kārtību. Mūsu četrinieka tikšanās vieta Mārupē ap pus sešiem paliek nemanīga, bet pašā maršrutā gan būs dažas atkāpes no ierastā. Bez Pededzes brauksim arī Jaunpededzi un labu gabalu Aiviekstes. Esam atvadījušies no iepriekšējo divu posmu neatsveramā atbalsta Jāņa un mājīgās pajumtes viņa viesu namā. Turpinot maršrutu uz priekšu, loģiskāk mums šķiet meklēt iespēju nakšņot kaut kur Aiviekstes krastā. Bez Jāņa gan arī šājā reizē neiztikt. Rezervējot “Zvaigznītes”, ar saimnieci sarunājam arī šoferi, kurš palīdzēs mums četriem mazliet ar auto loģistiku. Tas būs viņas kaimiņš Jānis.

Jaunvanagi–Jaunpededze/Pededzes kanāls 22km

Patālais ceļš, veikals, kur saņemts kārtējo reizi pusmetru garš iepirkuma čeks, mantu izkrāmēšana “Zvaigznītēs”, brauciens pakaļ šoferim paņem laiku un tikai ap pus divpadsmitiem esam beidzot pie upes. Sākam turpat, kur iepriekš pabeidzām. Aprunājamies ar “Jaunvanagu” saimnieku, sienam nost laivas, pārvelkam bikses, kurpes un jakas. Raito gaitu mazliet iekavē foto taisīšana pirms kāpšanas laivās. Mūsu jaunais Jānis ar savu makteno vidzemnieka īkšķi nekādi nevar uzspiest pa pareizajām pogām. Bet galu galā ar šo miniproblēmu pa visiem tiekam galā. Pededze ir pilnīgs iepriekšējā brauciena copy/paste. Līkumi, ozoli, līkumi, ozoli un briežu ganības. Pati upe līdz Jaunpededzei ir braucama neizkāpjot, neskatoties uz to, ka dažās vietās ir samērā kritiska. Bet tā kā esam trenēti jau Pededzes augštecē, krīzes vietām tiekam pāri pīpēdami. Ja nekas nemainīsies, viens līkums nākamvasar būs galīgi pilns ar kokiem, un esmu drošs, ka jūlija laivotājam sagādās problēmas. Nepilnās 6 h esam sasnieguši Jaunpededzes gājēju tiltu. Te arī ieplānota šīs dienas pēdējā pietura. Bažas, ka varam nomaldīties un iestūrēt vecajā Pededzē ir izrādījušās liekas. Viss upes ūdens tiek novadīts uz 1964. gadā izrakto Pededzes kanālu, kas savieno Pededzi ar Aivieksti. Savukārt veco upes gultni no Pededzes šķir masīvs zemes uzbērums. Vēsturiskais nosaukums (Pededzes kanāls) ar gadiem piemirsts, un šodien kartēs un upju aprakstos atrodama vien Jaunpededze. Pirmās dienas raito gaitu mazliet aizēno trauma, ko gūst Armands Nr. 2 jeb Hesis. Kāpjot ārā no laivas, neveikli paslīd kāja uz slidenā māla. Kā vēlāk izrādīsies, viss būs beidzies ar sarautu menisku. Laivas atstājam pa nakti turpat un lēnā garā virzāmies pie Jāņa, kurš smaidīgs sagaida mūs krastā. Simts metri pa meža stigu un esam pie auto, īss pārbrauciens, un jau “Zvaigznītēs”. Tālāk jau siltas vakariņas, alus un zolīte.

Jaunpededze/Pededzes kanāls–“Zvaigznītes” 23,3km

Piecos no rīta visus modina ducinoša vibrācija telefonā. Skaņa skan uzstājīgi ilgi, līdz brīdim, kad no viena mūsu kopējās guļamistabas stūra atskan: “Tas telefons sten pēdējās sekundes pirms lidojuma nekurienē.” Ne pārāk politkorektie draudi momentāni dod rezultātu, un telefona saimnieks uz sitiena atrisina nelāgo kāzusu. Līdz ar to miegs visiem mazliet sačakarēts un šis mums būs agrais rīts. Uzēdam brokastis, ņemam Jāni un braucam uz upi. Pa ceļam līdz laivām nolemjam doties mazā ekskursijā. Apstājamies šosejas malā pie dzejnieces, disidentes un vienas no Latvijas sirdsapziņas simboliem vienā personā – Broņislavas Martuževas (1924–2012) mājām “Dārziņi”. Te izveidots, pēc skata, gaumīgs muzejs. Uz vietas gan nevienu nesastopam. Tas netraucē mums apskatīt dārzu un laikam jau vienmēr atvērto namiņu jeb “spuguļvārsmas slēptuvi”, kur izveidota Martuževas kundzes sarežģītajai dzīvei veltīta ekspozīcija, kas iekšā nācējam atgādina par laikiem, kad dzejniece, čekistu vajāta, piecus gadus pavadīja sava brāļa mājā ierīkotajā slēptuvē zem grīdas. Vēlāk sekos arests un vēl piecu gadu izsūtījums uz Sibīriju. Tobrīd viņa bija divdesmitgadniece, bet neskatoties uz visu, viņai saraksta šīs dzejas rindas:

Jaunība, jaunība,

Sārtais vīna trauks,

Dzer no tā, līdz rudens salnās

Novīst dzīves lauks.

Priekšā mums, kā ar lineālu novilkts, 5,5 km garais un 40 m platais Pededzes kanāls. Nez, man pašam patīk. Pat ļoti. Pēc nolaivotajiem vairāk kā 100 km līkločiem Pededzē ir pēkšņi notikusi radikāla ainavas maiņa. Neapdzīvotie krasti un jocīgās koku ēnas tumši tumīgajā un rāmajā ūdenī rada dīvainu noskaņu. Nodomāju, ja nāktos braukt te šobrīd vienatnē, varētu būt vēl īpatnējākas sajūtas. Gan jau sagadīšanās, bet šis ir pagaidām garākais posms, kur laivojam ar pamatīgu distanci cits no cita. Iepeldēšana Aiviekstē gan visu drūmo apcerīgumu aizskalo momentāni. Iespaids, kāds varētu pārņemt cilvēku, kurš akvaparkā ir ilgi šļūcis pa reni un beidzot iegāzies baseinā. Gaisma, debesis, plašums un vēja brīzes pūtiens sejā. No šī brīža izlemjam laivas kabināt kopā, tā būs jautrāk. Stāstot viens otram visādas muļķības un mēģinot dažādos veidos sasniegt jaunus ātruma rekordus (maksimums, ko varam no sevis izspiest ir 11 km/h), samērā raiti nonākam līdz Lubānai. Noliekam  laivas pie tilta, noskaidrojam, kur Lubānā atrodas galvenā ēstuve un uz to arī virzamies. Lai arī esam daudz pa Latviju ceļojuši, trīs no mums šajā mazpilsētā ir pirmo reizi mūžā, tādēļ gājiens pusdienās ir līdzvērtīgs ekskursijai. Pirmais iespaids ir tāds, ka te visi kaut ko dara. Sastaptie ļaudis izskatās tādi kustīgi. Garām mums aizjož jautri nūjotāji, rosīgi strādā divi sētnieki, kuri straujiem slotas vēzieniem švīkstinot pret asfaltu, vāc čupā rudens lapas, garām pabrauc bariņš skolēnu uz riteņiem. Vakar sačakarētā kāja gan neļauj mums turēt Lubānas piedāvāto tempu, un uz šī fona mēs paši vairāk atgādinām kaut kādus gliemežus. Paiet labs laiks, līdz esam sasnieguši ēku, kuras ieeju virs durvīm rotā, pēc skata, vairākas desmitgades sens uzraksts “ĒDNĪCA”. Arī iekšpusē interjers simtprocentīgs “Back to the USSR”. Jau vairāk nekā pusgadsimtu te funkcionējošā ēdināšanas iestāde, manuprāt, ir liekama obligāti apskatāmo objektu sarakstā pašā augšpusē. Ja pēkšņi (vai plānoti) sanāk pabūt šajā pilsētā, noteikti aizejiet. Ēdiens bija garšīgs, apkalpošana laipna un vienreizēji iespaidi par apkārtējo  garantēti.

Pēc sātīgām pusdienām vēl piestājam pie tūrisma centra. Tas gan ciet, bet to, ko vēlējāmies noskaidrot par Lubānu, uzzinām, sazvanoties ar vadītāju telefoniski. Cita starpā, mums tagad ir skaidrs, ka vidzemnieki ar latgaļiem te sadzīvo brālīgi un zaļumballēs sen vairs nekaujas …

Atceļā uz Aivieksti, ejot garām skolas stadionam, pamanām divus čaļus spēlējam futbolu. Tā kā šis sporta mums ir īpaši tuvs, dodamies sarunāt draudzības spēli un vietējie puikas nedomājot pieņem izaicinājumu. Vienojamies par spēli līdz 3 goliem, bet zaudētājiem bez tā, ka būs “zaudētāji”, nāksies vēl nest atpakaļ vārtus, kurus novietojam tā, lai laukums nebūtu pārāk liels mums visiem. Spēlē ātri izvirzāmies vadībā ar 2:0 un rodas pārliecība, ka mēs pretinieku sarausim gabalos, maksimums, 5 minūtēs. Bet tas viss mānīgi, džeki saņemas un jau pēc brīža neizšķirts. Mačā, kurā uzvarēt varēja abas komandas, beigās tomēr veiksme uzsmaida mums. Sitiens, rikošets un bumba vārtos. Pirms dodamies katrs uz savu pusi, uztaisām kopbildi ar brašajiem Lubānas futbolistiem, sirsnīgi atsveicināmies. Pār plecu vēl paskatāmies, kā tiek nolikti vārti atpakaļ vietā, un smagiem soļiem slājam uz upi. Futbola mačs ir pamatīgi nogurdinājis, bet priekšā vēl labs gabals ko airēt. Patīkami, ka laivas uz priekšu nevajadzēs dzīt ar kājām, bet gan rokām. Posms Lubāna–“Zvaigznītes” paiet, raiti cilājot airus, jo pārāk neatslābstam. Laiks, ko esam pavadījuši krastā, ir bijis ilgs, un pastāv liela varbūtība, ka nāksies arī laivot pa tumsu. Steiga ir iemesls, kādēļ nepiestājam pie vēl viena “apskates objekta”. Jau labu gabalu aiz pilsētas, upes labajā krastā, pamanām paštaisītu, bet ļoti glītu zaru būdu, kas daļēji apvilkta ar plēvi. Te uz patstāvīgu dzīvošanu apmeties kāds vīrs. Pārmijam pa vārdam ar savrupnieku, bet tā arī ciemos neaizejam. Lai gan vajadzēja noskaidrot, kas par iemeslu ir tik radikālas dzīves vietas izvēlei. Kā jau bežījāmies, naktsvietā ierodamies jau piķa melnā tumsā. Labi, ka stāvajā krastā spīd viesunama ugunis un nepašaujam garām. No laivām ārā kāpjam šoreiz daudz prātīgāk. Tas gan nenozīmē, ka šovakar nebūs kritušo. Vēl pirms vakariņām konstatējam, ka bez klibā, starp mums ir arī viens klepotājs ar gandrīz 39 temperatūru. Ir gan arī labās ziņas. Māju saimniece izrādās ir feldšere vietējā ambulancē. Pirms miega, klibajam tiek noteipota kāja, bet klepotājs saņem dažas labsajūtas uzlabošanai noderīgas tabletes.

“Zvaigznītes”–Švāna tilts 11,9 km

Pēc brokastīm secinām, ka slimnieki šodien būs laivošanai derīgi. Vakardien sniegtā medicīniskā aprūpe ir palīdzējusi. Krāmējam mantas un laižamies upē. Parasti trešo dienu taisām īsāku, jo tomēr vēl jātiek dažam līdz Liepājai. Iesākumā gar krastu uzticami skrien līdzi mūsu izpalīdzīgā šofera suns Frīdis. Piecatā vēl jautrāk. Līdz Meirāniem gan esam palikuši klasiskajā sastāvā. Mazu gabaliņu pirms tilta kreisajā krastā pamanām ļoti skaistu, bet pēc skata pilnībā pamestu divstāvu mūra ēku. Tas ir vecais Meirānu pamatskolas internāts. 2001. gada ziemā cietis ugunsgrēkā, kā rezultātā pilnībā nodega tā jumts. Diemžēl, līdz šai dienai ēka palikusi neatjaunota un nu pilnībā pārvērtusies par graustu. Pašos Meirānos 2021. g. pamatskolā mācījās 32 skolēni, bet pērn mācību iestāde slēgta. Apskatījuši senās skolas aizgājušo godību, turpinām ceļu. Vēl daži līkumi, un paslīdam garām Meirāna kanāla ietekai Aiviekstē. 25 m garais un vietām pat 9 m dziļais kanāls tapis tālajos 1853.–1856. gados. Līdzīgi kā Pededzes kanālam, tā uzdevums ir novadīt reiz Lubāna ezerā ietekošo mazo upju ūdeņus līdz Aiviekstei, apejot pašu ezeru. Kopš sendienām cilvēki ir mēģinājuši te savaldīt Lubānas ezera izraisītos plūdus, kas regulāri nesa postažu apkārtnē esošajiem ciematiem, viensētām un laukiem. Jo īpaši skarbi bija pagājušā gadsimta 20-tie gadi. Lai novērstu nepārtrauktos plūdus, lieli Aiviekstes meliorācijas darbi tiek uzsākti 1927. gadā, kad speciāli šim nolūkam no ASV par 238 tūkstošiem latu nopirkta bagarmašīna “Spēkons”. 10 gados (strādājot 8 mēnešus gadā) no Aiviekstes un tās pietekām tiks izcelti 4,3 miljoni kubikmetru grunts. Kad šis darbs būs pabeigts, “Spēkons” palīdzēs būvēt Rīgā tiltu pār Daugavu, tad dosies rakt Baltās-Baltijas jūras kanālu (Belomorkanal), padziļinās Tallinas ostu, bet beigu beigās nonāks atpakaļ Latvijā un Bolderājas kuģu būvētavā tiks sagriezts metāllūžņos. Kā atmiņa par leģendārās mašīnas darbu līdz mūsdienām saglabājušies “Spēkons” 3 kubikmetru lielā kausa veidotie pauguri, kas gluži kā tādi kamieļa muguras kupri slejas abos Aiviekstes krastos, savukārt Talsos, Latvijas lauksaimniecībās muzejā, apskatāms ir “Spēkons” misiņa pulkstenis, kas nonācis tur pēc Mālpils Melorācijas muzeja reorganizācijas. Laikrādis gan pavisam neparasts, jo rāda nevis pareizu laiku, bet gan skaita darba stundas!

Aiz Meirānu kanāla ietekas, visiem četriem draudzīgi uzairējot kopā, nonākam arī līdz nospraustajam galamērķim – Švāna tiltam. Te gan atgadās maza aizķeršanās, jo, lai atrastu īsto izkāpšanas vietu (uzreiz aiz tilta, Aiviekstes kreisais krasts), mums būs nepieciešami 3 piegājieni, 3 dažādās vietās. Bet tas ir nieks. Galu galā stiepjam laivas krastā. Drīz vien arī auto ir klāt. Krāmējam mantas, sienam laivas, spiežam Jānim roku un vienojamies satikt viens otru nākamajā reizē.

Turaids Šēfers

foto: Armands P., Armands I., Kristaps, Turaids, Irēna.

p.s. paldies Jānim, viesu nama “Zvaigznītes” saimniecei,  Irēnai Ozoliņai un Latvijas Lauksaimniecības muzejam.