Provinces kūrortā

Divas nedēļas nodzīvojām skaisti. Brūte staigāja ar saules sargu virs galvas — vakars vai rīts, es pats allaž tērpos baltās biksēs un «katliņu» galvā, tā ka par popularitāti mums nebija jāraud. Pat mazi puišeļi skrēja mums pakaļ rādīdami ar pirkstu uz mums. Jūrmalā mēs nekad tādu ievērību negūtu, kādu guvām šeit, samērā klusajā provinces kūrortā. Bet tad brūte pati sagandēja manu prestižu. Nosita to kā mušu ar slapju lupatu Lieta tā, ka viņai vai pats dundurs iekoda: šai ļoti griboties ar laivu pabraukāties pa upes dzidrajiem viļņiem. Lai gan esmu vairākas reizes braucis pušķotās liellaivās uz zaļumballēm, taču toreiz brūtei skaidri pateicu: «Mīļā, neāksties labāk! Turies uz sauszemes, kur ir pamats zem kājām, bet neskrej tādā šķidrā elementā iekšā.» Taču brūte ne un ne. Šai vajagot katrā ziņā pavizināties un pasapņot laivā, kad tā lēni grozīdamās peld pa straumi uz leju. Es jau tūliņ sevī nodomāju, ka diezin kāda sapņošana šai vis neiznāks. Drīzāk gan brēkšana. Laiviņu noīrēju. Tādu, ko tagad par smailītēm sauc. Es skaidri sapratu, ka brūte no savām iedomām neatstāsies, jo viņa ir ļoti uz dažādām mistiskām būšanām, pilsētā nēsā tādu četrstūra kastīti galvā, un apgalvo, ka tā esot cepure. Kamēr laiviņas izīrētājs atnesa airus — brūte čivināja: «Och, kā man tīk, kad ir tāda maza laiviņa, lieli viļņi un vīrietis droši cīnās ar viļņu kalniem! Tāda vīrieša dēļ es ģībstu nost. ». Savā sirds nozvērējos, ka likšu brūtei vienā ģībonī vien nogulēt, lai gan upē ūdens tik tikko viļņoja. Ārēji drošs un nāvi nicinādams kāpu pirmais smailītē, kā jau kavalieris, bet tūliņ nostiepos gar zemi, jo laiviņai nebija nekādas stabilitātes. «Turiet!» instinktīvi uzbrēcu laiviņas izīrētājam. «Turiet ciet, kamēr tas šoneris nav apsviedies ar mastiem ūdenī!» «Kas vainas?» laiviņas izīrētājs pienāca klāt. «Kas vainas, kas vainas…» es dusmīgi viņu pārmēdīju. «Vai jūs neredzat, ka tā apakštase iet uz visām pusēm, viņai nekāda satura nav. Vai jūs nevarat kārtīgi laivu dot, ne šitādu vēja rādītāju?» «Tad jūs ar’ esat tāds kā… Laikam nemaz laivu neesat redzējis,» laiviņas izīrētājs tapa nekaunīgs. «Atvainojat,» es teicu, «es esmu gan vairāk laivu redzējis, nekā jums te izīrējamas. Rīgā, kanālā, desmitām esmu redzējis, Daugavā, tāpat… Šis te man runās!» «Nu, tā tad… Tad taču jums jāzina, ka katra laiva šitā pat šūpojas. —. Lūgtu, jaunkundz, kāpjiet droši iekšā!» Pasniedzu airēs galu brūtei un ierāvu viņu kā kliņģeri laivā. Pats no sēdekļa nost laisties nedrīkstēju, citādi galva griezās apkārt kā spole. Un tādā vīzē ļoti ātri ūdenstrīce varēja uznākt. Sāku strādāt ar tām lāpstiņām, ko smailīšu izīrētāji savā lepnībā par airēm sauc. Ūdens mutuļoja kā katlā, laiviņā graciozi grozījās uz visām pusēm, taču no malas nost nekustējās. Atpūtos, saspļāvu rokās un ņemos atkal — nekā. Brūte sēdēja kā svece vējlukturī, un neteica ne vārda. «Vai tu kustēsi!» paspēru laiviņai ar kāju pa sāniem. «Laikam, jālūdz būs, ko?» Laivinieks no savas būdas kaut ko sauca un rādīja, «Kas? Ko?» pieliku roku pie auss. Laivinieks atkal kaut ko stāstīja. Lai gan nekā nedzirdēju un nesapratu, taču negribēju izlikties dumjš. Tāpēc laipni paklanījos un teicu: «Paldies! Ļoti pateicos! Protams, katrā ziņā. » Tad sāku atkal strādāt ar lāpstiņām. Nu laivinieks iznāca būdas ārpusē un brēca pilnā kaklā: «Piesieta… laiva piesieta. Vai jūs neredzat?» Es mazliet nosarku, atraisīju to pankūku no steķiem un grābu atkal lāpstiņas rokā. Tagad tas satiksmes līdzeklis sāka rāpties krastā augšā. Skaidri kā tāda sauszemes žurka. «Otrādi… airējat otrādi!» laivinieks sauca. Apgriezu airēs otrādi un skaldīju atkal ūdeni. «Ne tā. Velciet airēs uz savu pusi!» Mēģināju tā. Jā, nu tā koka tupele lēni vilkās no krasta ūdenī iekšā. Brūtei sāka mirdzēt acis, bet es piepūtu vaigus un airēju vēl trakāk. «Ei, ei, skaties — kokā!» brūte pēkšņi nelabā balsī iebrēcās. Pats redzēju, ka nupat, mūsu iznīcinātājs drāžas vītola zaros iekšā, bet ka es tur varēju darīt; Es taču nekā laiviņu uz sāniem paraut nevarēju Nošņāca zari gar ausīm, brūtei frizūra izjuka kā siena gubiņa vētrā, bet man pašam viens sauss zars novilka sarkanu strīpu vispār sejas. Laime, ka drīzumā pieskrēja kāds vietējais gargabala skrējējs un ar kāju iegrūda laiviņu atpakaļ ūdenī, citādi mēs kādus sešus kilometrus būtu aizbraukuši pa sauszemi. Ar lielām izbailēm sajuka visa airēšanas māksla un mūsu šprotu bundža sāka peldēt atkal atpakaļ. «Brauc tak uz priekšu!» brūte sauca. «Es nevaru. Tu tak pati redzi, ka tā makaronu kaste atpakaļ vien iet. Tas, jādomā, sakarā ar zemes griešanos,» es brūtei paskaidroju. Kamēr tā skaidroju, — laiviņa skrēja atkal uz vītola pusi. Iegrūdu airējamo uzparikti dūņās, lai apturētu laiviņas gaitu, bet viens tikpat kā sist izsita airēs no rokām. Paliku rokas ieplētis, bet laiviņa, lēni grozīdamies, peldēja pa straumi lejup. «Mērkaķi, brauc malā!» brūte šņāca. Mērkaķis sāka airēt rokām. Nu laiviņa griezās uz vienas vietas apkārt vien, apkārt vien… Kā tāda dulla aita. «Ko tu malies uz riņķi vien?» brūte žagojās. «Man jau paliek nelabi.» «Ak tu domā, ka man, laikam, labi ir? Es, laikam, jūtos kā septītās debesīs, jā?» nikni rūcu. Brūte laistīja ūdeni uz galvu. Es ievilku elpu krūtīs un: «Palīgā!» Saskrēja veči un ar ugunsgrēka ķekšiem izvilka laivu malā. Brūti aiznesa nestuvēs, es pats kaut kā aizvilkos. Bet puiku bars nāca pakaļ un smēja. Smēja lielie arī. Un, jāsaka, ar to pašu dienu mans prestižs pagalam bija. Jāsaka: velc vai trīs baltās bikses kājās un liec septiņus «katliņus» galvā — nekas nelīdz. Un kas pie visa tā vainīgs? — Skaidrs, ka brūte.

Ačuks jeb Arnolds Ruberts 

Laikraksts “Brīvā Zeme”, 1937. gads.