Ar laivu no Liepājas uz Berlīni

1937. gada 8. oktobrī Latvijas prese un radio ziņo par divu liepājnieku ceļojumu. Kurts Vilhelms Sīmanis un Voldemārs Gross ar pašu spēkiem būvētu smailīti aizlaivojuši no Liepājas līdz Berlīnei. Laivu braucienam esot bijusi pievienotā vērtība, jo ceļā sastaptie laivošanas entuziasti aicinājuši abus ciemos vietējos jahtklubos, kur viņi stāstījuši par Latviju un Liepāju, rādījuši bildes par savu dzimteni un aicinājuši klausītājus to apmeklēt. Paši šo ekspedīciju nosaukuši par “Studentu ceļojumu ar mērķi iepazīt citu zemju dzīvi un tikumus”.

Par maršruts

1937. gada 9. augusts. Par sākotnējā ceļojuma galamērķi tiek nosaukta Parīze. Starts no Liepājas jahtkluba* Attekas salā. Liepājas ezers, tad Tirdzniecības kanāls un Baltijas jūra. Pie Nidas ciema abus pārsteidz pēkšņs pērkona negaiss ar vētru. Plīstošie viļņi apgāž laivu, un triecienos pret sēkli tiek ielauzts tās korpuss. Krastā tiek salabota laiva, bet gluži bez sekām viss šis nepaliek. Radušos sūci tā arī līdz pašam finišam neizdosies novērst. Pēc dažām dienām Kuršu jomā tiek piedzīvota vēl viena avārija. Iekļūstot 5 baļļu (vēja ātrums ~10 m/s) stiprā vētrā, smailīte apgāžas jau otrreiz un jūrā gandrīz tiek pazaudēta ceļojuma dienasgrāmata. To gan izdodas pa abiem izglābt. Draudzīgu atbalstu bēdubrāļiem sniedz šeit sastaptie lietuviešu zvejnieki, kur viņus izgulda, pabaro un palīdz ar laivas remontdarbiem. Jaunieši vēlāk atzīst, ka tieši laivošana atklātajā jūrā bijis fiziski visgrūtākais no visiem posmiem. Pie Rinderortas (šodien, Zaļivino ciems) jūras ceļojums ir galā un tiek ielaivots Deimas upes grīvā. Gandrīz 40 km pret straumi līdz Pregoļas upei, kas ir ūdensceļš uz Karalaučiem (šodien Kaļiņingrada). Pēc lielpilsētas nākas atkal uzairēt pa plašākiem ūdeņiem jeb Vislas līci. Mērķis – Elblonga (Polija). Tālāk pa Nogatas upi līdz Malborkai (Polija) un tad pa Vislu. Nākamā pietura ir Bidgoščas pilsēta, kurā nonāk pa Vislas pieteku Brdu. Šī vieta ekspedīcijai ir ļoti būtiska, jo te, izlaivojot cauri prūšu karaļa Frederika II laikā (1775. g.) izraktajam Bidgoščas kanālam (25 km), izdodas nomainīt Vislas upes baseinu pret Oderas. Līdz pašai Oderai gan nākas pastrādāt spēcīgi ar airiem. Pa vidu ir 380 km garā Noteca un arī nepilni simts kilometri pa Vartas upi. Kostšinas pilsētā beidzot liepājnieki iepeld Oderā. Tālāk tikai viena pāreja priekšā jeb no Oderas jātiek līdz Šprē. To viņi paveic pie Eizenhitenštates, kur meklējams Oderas-Šprē kanāla sākums. 20 km līdz Dahmes upei un tad jau arī Šprē. 3. oktobrī abi liepājnieki ielaivo Berlīnē. Tā kā ceļojums paņēmis pārāk daudz spēka un finanšu, nolemts Parīzi atstāt citai reizei un ceļojumu pabeigt Vācijas galvaspilsētā.

Parasti laivojumu sākot 6.00 no rīta, 56 dienās ir nobraukti ~1400 km. Maksimālais attālums, kas paveikts vienā dienā, – 110 km. Lielu ietekmi atstājuši uz braucienu gaitu laikapstākļi, kas nav bijuši pārāk labvēlīgi, jo tomēr  rudens un traucējušas straumes. Laivots gan nav katru dienu, jo pa ceļam gadījušās daudz tikšanās ar vietējiem. Sniegtas intervijas poļu, vāciešu, lietuviešu laikrakstiem un radiostacijām. Berlīnē abi devušies audiencē pie Vācijas sporta ministra Hansa fon Čammera-Ostena (1887–1943). Savukārt atgriežoties ar vilcienu mājās no Vācijas, Kurts un Voldemārs uzaicināti uz tēju pie tā brīža Latvijas Olimpiskās Komitejas vadītāja Marģera Skujenieka (1886–1941), kurš jauniešu ceļojuma dienasgrāmatā atstās šādu ierakstu: “Pateicos drošsirdīgiem un neatlaidīgiem sportsmeņiem par spraustā mērķa sasniegšanu. Labas sekmes turpmāk!”

Par smailīti “Belita”

Pagājušā gadsimta 30. gados ļoti populāras Latvijā kļūst smailītes. Eiropā ražota kajaka cena Rīgas veikalā var sasniegt pat 800 latus. Ja smailīti gatavo pats, tās pašizmaksa ir sākot no 40 latiem. Šī ekspedīcija nolaivota ar puišu pašu rokām būvētu smailīti, kurai dots vārds “BELITA”. Tā bija 6,5 m gara un 72 cm plata. Laivas korpuss bija veidots no 4 mm ūdensizturīga saplākšņa. Svars ap 40kg. Šo smailīti varēja aprīkot arī ar buru. Laivas veidošanai tika izmantots “lidmašīnas būves princips”. Uzskata, ka šādas smailītes kalpošanas mūžs tajos laikos bijis 3 līdz 5 gadi. Laivas tapšanas laikā tika piedzīvota arī kāda nelaime, kas zem lielas jautājumu zīmes atstāja visus plānus par laivu braucienu uz Eiropas centru. 1936. gadā, būvējot laivu, Kurts Sīmanis strādājis pie ēveļgalda un savainojis sev roku, kā rezultātā nākas amputēt četrus pirkstus. Tomēr tas viņam netraucēja nākamajā gadā paveikt iecerēto.

Par Kurtu Sīmani un Voldemāru Grosu

Abi draugi laikā, kad veica šo laivu braucienu, bija 20 gadus veci Liepājas jahtkluba biedri un dažādu laivu sacensību aktīvi dalībnieki. Kurts strādāja Liepājā par elektriķi, bet Voldemārs naudu pelnīja kā grāmatvedis. 1939. gadā Kurts Sīmanis atteicās no Latvijas pilsonības. Kļuvis par Kurt Schiemann, kopā ar savu ģimeni kā baltvāciešu repatrianti pirms kara pārcēlās no Latvijas uz Vāciju. Par otru šī ceļojuma varoni Voldemāru Grosu pēckara periodikā atrodami trīs dažādi ieraksti. 1983. gadā 18. oktobrī Tukuma miris kāds Voldemārs Gross, savukārt 1987. gadā laikrakstā “Komunisma Rīts” ievietots sēru sludinājums no Slampē esošās padomju saimniecības “Zemgale” remontdarbnīcas kolektīva, kuri atvadījās no sava ilggadēja darba kolēģa Voldemāra Grosa. Bet, lai viss šis stāsts nebūtu jābeidz tik skumjās noskaņās, trimdas latviešu izdotā laikraksta “Laiks” 1955. gada 18. maijā vēl kāds ieraksts: “PIEAUGUMS PAUKOTĀJIEM. Melburnas C grāda meistarsacīkstēs paukošanā Austrālijā sacensībās ar floreti 2. v. ieguva latvietis Voldemārs Gross, zaudējot uzvarētājam tikai ar 1 punktu. Gross trenējās jau labu laiku, bet sacīkstēs nepiedalījās. Viņa aktivitāte ir jauks ieguvums Austrālijas latviešu niecīgajā paukotāju saimītē.”

p.s.

Šī stāsta tapšanā izmantoti tikai iepriekš publicēta informācija Latvijas masu medijos. Iespējams, kādam ir vēl kāda informācija par šo unikālo ceļojumu. Ja tā, lūgums uzrakstīt mums uz info@sofijaslaivas.lv

Turaids Šēfers

* Pirmais Jahtklubs Liepājā dibināts 1883 gadā. Tas ir otrais vecākais jahtklubs Baltijā. Pioniera gods pienākas Rīgas jahtklubam (1878. g.).