IV Aiviekste. Švānu tilts – Mālnieki

Ja Kurzemē jau zied sniegpulksteņi un Papes ezera pļavās bļaustās dzērves, sinoptiķu ziņu lentēs par Vidzemi un Latgali vēl ik pa brīdim parādās info par -20 °C, kas citiem vārdiem nozīmē, ka upes varētu būt aizsalušas. Pirms doties airēt Aivieksti, sazināmies gandrīz ar visiem iespējamiem, mums zināmiem tā “rajona” cilvēkiem.  Gala rezultātā mūs iedrošina kundze no kempinga “Upmalas”, kas atrodas pašā Aiviekstes krastā. Viņa pārliecinoši stāsta, ka upē ledus izgājis jau labu laiku atpakaļ, bet šobrīd lejā pa straumi laižas vien A3 izmēra vižņi un ir mazliet piesaluši krasti. Citādi upe ir brīva.

Mūsu pamata četriniekam klāt nācis vēl viens laivas biedrs, un nu būsim jau pieci. Vēl jautrāk. Esam mainījuši arī savu bāzes vietu. Paliksim viesu namā “Naktsvijoles”, kas atrodas pavisam netālu no Jaunkalsnavas. Saimnieks labprāt piekritis mums palīdzēt arī ar transportu uz/no upes, dot katram pa gultas vietai un sacienāt ar brokastīm un vakariņām. Iebraucot sētā un spiežot viens otram roku, secinām, ka mums būs atkal darīšana ar Jāni. Pagaidām 3 no 3! Nomainām izejamās drēbes pret upes apģērbu, ņemam Jāni sev līdzi un braucam meklēt Švāna tiltu. Pa ceļam skati aiz automašīnas loga ir diezgan arktiski. Sniegs visapkārt, šur un tur no viensētu skursteņiem stāvus apmākušajās debesīs kāpj balti dūmi. Laikam šobrīd ar laivu kaut kur doties nebūtu  īsti normāli. Jautājums, protams, filozofisks, bet kas vispār 21. gs. vairs ir normāli.

Švāna tilts–Ļaudona (25 km)

Mazliet pamaldījušies (gandrīz izkāpjam pie Vecsaikavas tilta), esam klāt vietā, kur iepriekšējo reizi finišējām. Pāris minūtēs esam nokrāmējušies, uztaisījuši piemiņas bildi pie upeszīmes “Aiviekste” un sākam slīdēt. Sākumā pat vārda tiešā nozīmē, jo kādi 5 metri pie krasta ir pabiezs ledus. Tālāk kabinām mūsu kanoe kopā un vienlaikus ar dažāda izmēra vižņiem un ledus gabaliem laižam lejā pa upi. Straume ir ideāla. Atkal vietām, kārtīgi pa visiem uzairējot, pārsniedzam 10 km/h. Tā vien liekas, ka līdz 25 km attālajai Ļaudonai, kur šodien beidzam laivošanu, nokļūsim ātrāk nekā domāts. Atrast vietu, lai izlocītu kājas un izkāptu krastā gan nav vienkārši. Ledus kārta upes malās ir sprīža biezumā. Neveiksmīgi pabakstījušies tur un šitur, beidzot “ostu” savām kanoe atrodam pie Kujas ietekas. Te joprojām ūdens ir kustībā, un līdz ar to krasti ir brīvi. Maza pīppauze, uztaisām pa fotogrāfijai, visi ieraujam pa 50 g, bet, lai nebūtu jādrebinās, kāpjam drīz vien atpakaļ laivās. Nav tiesa, ka laivot ziemā ir nepiemēroti, auksti, muļķīgi utt. Ja vien ūdens nav aizsalis vai arī pats nesēdi ūdenī, tas ir pavisam ok. Nekomfortabli ir tieši neairēt, un, kamēr rokas raiti cilās airi, būs patīkami un silti. Drēgnie brīži parasti sākas ar krastā kāpšanu. Pāris km pirms Ļaudonas mūs vēlreiz sazvana “Upmalu” kempings, lai pateiktu, ka ne pārāk lielu gabalu aiz viņiem upe ir apstājusies. Pirms Aiviekstes HES vižņi ir izveidojuši gandrīz km garu sastrēgumu. Nospriežam, ka pēc šodienas laivošanas būs kopā ar Jāni jāaizbrauc novērtēt situāciju pašiem.

Nepilnu 4 h laikā esam tikuši līdz Ļaudonai. Pirms finiša izlaivojam Aiviekstes salu labirintu, kur vasarā ir vietējo iecienītas peldvietas, un stājam upes labajā malā, tūlīt aiz 1975. gadā uzbūvētā Ļaudonas dzelzsbetona tilta. Esam jau laicīgi sazinājušies ar Jāni, kurš gan saka, ka viņam maza aizķeršanās un nemaz tik drīz klāt nebūs. Tas mūs pilnībā apmierina. Uzstiepjam laivas un mantas samērā stāvajā krastā, bet uzreiz pēc tam raitā solī dodamies ekskursijā uz Ļaudonas centru. Mums ir mērķis, līdzi erudīts gids ar lielisku stāstu par kādu bijušo Ļaudonas skolotāju – Alfrēdu Indriksonu (1903–1996). Cilvēks, kurš izgājis savdabīgu savas dzīves attīstības loku. Vēl līdz Latvijas okupācijai bijis Lestenes draudzes mācītājs, bet šo pasauli atstāja kā pārliecināts ateists. Sarakstījis 3 grāmatas*, bijis ļoti askētiska dzīvesveida piekritējs, humānisma sludinātājs. Pratis lasīt 11 valodās, no kurām 5 pārvaldījis brīvi. Kāda no A. Indriksona dzīves atziņām, manuprāt, ir bez derīguma termiņa un noderētu mums katram arī šodien. Alfrēds uzskatīja, ka viena no cilvēka pašām svarīgākajām nodarbēm ir “DOMĀŠANA”. Laiku, ko pavadām, skatoties mākslas filmas, seriālus vai sporta pārraides, viņš ieteica aizstāt ar atlaišanos gultā, būšanu nomodā un vienkārši domāšanu! Un vēl kāda nianse – vectēva būšana klasiskajā izpratnē viņam nebija pa prātam attiecībā pret vienu no saviem mazbērniem, kurš vasaras bieži pavadīja pie viņa Ļaudonā. Mazā vasarnieka obligātā dienas sastāvdaļa bija 2 h matemātika un vēl dažādi mājas darbi (piem. Ļaudonas skolotāju mājas kāpņutelpas slaucīšana vai iešana 2 x dienā ar kanniņu pēc piena uz vairāk kā kilometru attālu viensētu). Un tam visam bija rezultāts, jo ir vienīgais no visiem Alfrēda bērniem, kurš vēlāk iegūs labu izglītību un kļūs par pasniedzēju kādā prestižā Latvijas augstskolā! Varbūt var rasties jautājums, kā mūsu ekskursijas vadītājs Kristaps visu šo zina? Tieši tā, viņš ir ne tikai mūsu ceļa biedrs, bet arī Alfrēda Indriksona minētais mazdēls!

Atceļā pie mūsu laivām iegriežamies veikalā, nopērkam pa suvenīrsomai un vēl šo to vakaram. Šeit sastopam ar kādu kundzi, kas izrādās ļoti labi atceras leģendāro skolotāju. Forši papļāpājuši, beidzot tomēr tiekam no vietējā iepirkšanās centra laukā. Mums plānos ir apmeklēt vēl vienu vietējo apskates objektu – Ļaudonas slimnīcu. No baltajiem silikāta ķieģeļiem būvētā divstāvu ēka šodien ir pamesta. Durvis izlauztas, un logi izsisti. Vien ar grūtībām var saskatīt senās slimnieku palātas un ārstu kabinetu aprises. Bet bija laiks, kad te bija savs zobārsta, ķirurgs utt.

Viss ideāli saplānots, jo brīdī, kad esam atpakaļ pie tilta, piebrauc Jānis. Krāmējam laivas un braucam pētīt HESus un situāciju ar lediem Aiviekstē. Uz vietas redzams, ka sablīvējums pirms Aiviekstes HESa ir aptuveni km garš, bet pie Spridzānu HESa pat varētu būt visi 5 km. Ir skaidrs, ka Daugavu mums šajā piegājienā tomēr nesasniegt un ir jāatmet arī doma par trešās dienas braucienu. Dodamies uz naktsmājām, kur mūs jau gaida siltas vakariņas, un pēc samērā drēgnās dienas dodamies sasildīties pirtī. Vēlāk sirsnīgi aprunājamies ar “Naktsvijoļu” saimnieku par dzīvi pie Aiviekstes, uzspēlējam ikvakara zolīti un dodamies pie miera.

Ļaudona–“Mālnieki” (15 km)

Zinot, ka šodien noteikti nebūs vairāk kā 15 km brauciens, no rīta pārāk nesteidzamies. Uzēdam vēlas brokastis un pie upes esam vien ap pusdienlaiku. Armands nolēmis nodemonstrēt mums un vietējiem Ļaudonas iedzīvotājiem īpašu veidu, kā doties ar laivu upē. Viņš pats to nosaucis par kapitanskij zahod (капитанский заход) jeb, tulkojot no krievu valodas, šo viņa terminu varētu dēvēt par “kapteiņa ienācienu”. Vizuāli tas izskatās šādi. Laiva tiek izmantota kā ragavas un tiek šļūkts pa aptuveni 6–7 metrus stāvo tilta krastu uzreiz Aiviekstē. Gluži kā savulaik Siguldā mūsu skeletona karalis M. Dukurs Armands savu šļūcienu Ļaudonas dabīgajā ledus trasē veic nevainojami. Pēc mazā šova arī pārējie pievienojas meistaram laivās, un dodamies tālāk. Ledus gabalu mazāk nav kļuvis, bet straume joprojām ir izcila. Pāris stundās noteikti mums būtu jānokļūst līdz vietai, kur tālāk laivot nav iespējams. Spriežam, ka svarīgi būtu šo vietu laicīgi noteikt. Ar laivu trāpīt ledus masā nebūtu prātīgi. Esam jau tik tālu piešāvušies ar mūsu kanoe tandēma airēšanu, ka ir pilnīga pārliecība par to, ka, neskatoties uz spēcīgo straumi, malā tiksim tur, kur tas būs nepieciešams. Šī varētu būt mūsu pasīvākā laivošana kopš šī ceļojuma sākuma. Līgani slīdot pa Aivieksti, priecājamies par baltajām ziemas ainavām krastos. Ar plānoto pauzi krastā gan ir sarežģīti, jo viss ir kupenās, bet upes krasti piesaluši. Galu galā piestājam pie kādas mīlīgas makšķernieku būdas. Te krastā uz muti stāv apmestas divas laivas, bet namiņa durvis puspavērtas. Iekšpusē viss ļoti pieticīgi, bet valda kārtība (nodomāju, ka šis varētu patikt Indriksonam). Mazliet “pasildījušies” viesmīlīgajā vietā, izlemjam tomēr, ka siltāks būs mūsu pašu laivās jeb airējot. Braucam vien tālāk. Pāris platie Aiviekstes loki un drīz vien arī labajā krastā pamanām kempingu “Upmalas”. Tas nozīmē vien to, ka šodienas ceļojums sāk ieiet finiša taisnē. Uzmanīgi laivu virzām gar upes labo malu un vienlaicīgi meklējam labāko ārā kāpšanas vietu. Aptuveni 100 m pirms jaudīgā ledus sanesuma tādu arī atrodam. Krasts te ir lēzens ar applūdušu pļavu, kas pārklāta ar pabiezu ledus kārtu. Redzam, ka laivas izairēt, neizkāpjot no tām, nebūs iespējams un kādam būs jāsaslapina kājās. Ledlauža misijā nolemj doties Ķupis, kurš pavelk mūsu kanoe kādus 10 metrus, un nu ar pārējie kāpj ārā.  Te pavisam tuvu upei ir arī ceļš un mājas, kuras rotā uzraksts “Mālnieki”. Sagaidījuši auto, šoreiz izlemjam iztikt bez lielām ekskursijām. Iepirkumi Jaunkalsnavas veikalā, un braucam sildīties uz “Naktsvijolēm”.

Turaids Šēfers

p.s. paldies Jānim un viņa ģiemenei par sirsnīgo uzņemšanu un atbalstu.

* “Mūsu baznīcas reformu nepieciešamība un iespējamība” (1934), “Svinēsim Mātes dienas vietā Ģimenes dienu” (1936), “Ceļš uz patiesību” (1985).