V Aiviekste, Daugava. Mālnieki – Pļaviņu HES

Izlaiduši 2023. gada siltos mēnešus, atsākt ekspedīciju pāri Latvijai kanoe laivās esam gatavi septembra vidū. Negaidīti pārsteidz vasarīgais laiks. Saule, un, kas ļoti svarīgi laivojot plato Aivieksti, par Daugavu nemaz nerunājot, visu trīs plānoto laivošanas dienu garumā prognozēts pavisam pieticīgs vējš. Šajā posmā savu atbalsta punktu esam nosprauduši Plāviņās – viesu namā “Jumiezis”. Izbraukuši caur veikalu, ap desmitiem rītā esam gatavi spiest roku mūsu naktsmāju saimniekam Ainim. Tad noliekam savos numuriņos nesvarīgo un pēc pāris minūtēm jau esam visi kompakti sasēdušies auto, bet stūre nodota “Jumieža” īpašnieka rokās. Viņš vēlas mūs izvest ekskursijā pa Pļaviņām, un ar prieku tam piekrītam. Informācija no gida mutes birst kā kaltēti pelēkie zirņi no pārpilnības raga. Knapi spējam izsekot līdzi vēstures lēcieniem no ledus laikmeta līdz Inesei Jaunzemei (Pļaviņās dzimusī sportiste, kura 1956. gada olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā). Liekas, ka Ainis zina visu ne vien par šo pilsētu, bet arī par katru māju. Iespaidīga novadpētniecības performance. Apstājamies arī pie trīs Latvijas kultūrvēsturisko novadu krustpunkta, kas kā izrādās ir samērā vienkārša alkšņu birzs. Tādā vīzē mēs pie noliktās starta vietas esam nonākuši nemanot. Pa mūsu galvām maisoties lībiešiem, sēļiem, Hitleram, Napoleonam, ebreju tirgoņiem, krievu cariem un citiem tēliem, kas kaut kādā viedā ir saistīti ar šo mazo Latvijas zemes nostūri, sienam nost laivas. Esam atpakaļ Aiviekstes krastā pie “Mālnieku” mājām.

Mālnieki–Pļaviņas 20 km

Kopš mūsu vizītes te martā apkārtne izmainījusies pamatīgi. Balto sniegu aizstājusi koši zaļa zāle, kas izraibināta ar rudens puķēm. Ja ziemā līdz auto varējām aizslidināties laivās, šoreiz nākas kādus 100 metrus tās vilkt pa pļavu. Esot jau uz ūdens, turpinām pa vecam, galos abas kanoe sasienot kopā. Neskatoties uz pazemo ūdens līmeni, Aiviekstes straume ir gana laba, un piefiksējam, ka vidējais airēšanas temps šodien svārstīsies ap 4–5 km/h.

Tas nozīmē, ka nepilnas stundas laikā mums jātiek līdz pirmajam no diviem lielajiem šķēršļiem upē – Aiviekstes HES. Vēl martā bijām atbraukuši ar auto pie vēsturiski pirmās (un vienu brīdi arī lielākās) Latvijas hidroelektrostacijas un (ne)nopietni sprieduši, ka ūdens stacijas dambi derētu nobraukt ar laivu. Armands ņem un joku pārvērš realitātē. Pāris metru brīvā kritiena laivā, un, ja vien nebūtu izlaisti mazi sīkumi iepriekšējos aprēķinos, viss būtu aizgājis “kā pa diegu”. Šoreiz vēl pirms piezemēšanās ūdenī laiva gaisā strauji sasveras pa kreisi un mūsu kaskadierim nākas, pašam negribot, no kanoe tomēr izvelties. Palīdzīgu roku sniedz Ķupis, un pēc brīža, kopā ar sporta meistaru lēkšanā ar laivām, abi aizslīd pa krāčaino ūdeni tālāk. Pārējie ceļa biedri pievienojas jau aiz līkuma, un viss piecinieks turpina atkal kopā.

Jau uzsākot laivošanu, nolēmām pirmo lielo pīpauzi taisīt aiz Aiviekstes HES. Iemesls būs ne tik daudz kultūrvēsturisks, cik kulinārs. Pēc kādiem 5 kilometriem stājam krastā. Viss notiek gluži kā pasakā. Upes malā kāpnes, pārdesmit metru attālāk saulessargs ar galdu piecām personām. Neviena cilvēka, izņemot vīru, kurš sagaida mūs ar smaidu. Dažas pieklājības sasveicināšanās frāzes, rokas spiedieni, un mums acu priekšā iemirdzas dzintara krāsas dzēriens. Tas ir tik dzestrs, ka uz plastmasas glāžu ārmalām veidojas kondensāta pilītes. Ir silts, blakus čalo upe. Nav brīnums, kā izrādīsies vēlāk, šādi mums paies nākamās 2 h. Bet viss reiz beidzas, arī šādas idilles. Sakām ardievas viesmīlīgajam cilvēkam no alusdarītavas “Bursh”, seko atvēsināšanās pelde upē, un airējam tālāk.

Dikti ieskrieties gan nesanāk. Priekšā aiz līkuma atkal HES kaskāde, kas šoreiz unikāla ar to, ka ir viena no pelnošākajām starp visām 147 Latvijas mazajām hidrostacijām. Dambim tiekam pāri gar kreiso krastu, kur akmens krāvums norobežo Aiviekstes pamatgultni, lai ūdeni novadītu uz turbīnām, kas izbūvētas salas labajā pusē. Šoreiz izlaižam akrobātiku un laivas pārceļam ar rokām.

Jūtot, ka tumsa nav tālu un, lai iedzītu iztērēto laiku Buršos, turpmāk nav daudz laika improvizācijai. Līdz ar saulrietu sasniedzam Daugavu. Te pirms pašas ietekas zemā ūdens līmeņa dēļ nobrucinām ar laivas dibeniem pa Aiviekstes krāču akmeņiem. Laivošanai punktu pieliekam pie Pļaviņu centrā esošās piestātnes. Kopā te saskrūvēti ducis pontona kluču, kas veido palielu platformu. Tā kā ūdenslīmenis tik zems, tās viens gals pret krastu ir atbalstīts tā, ka no airētāja nākas pārkvalificēties par klinšu kāpēju. Klupdami krizdami tomēr pontonkalnu pieveicam un esam visi veiksmīgi krastā.

Pļaviņas–Kalnakrogs 21,5 km

Jau mazliet pāri deviņiem no rīta ir izdarīts viss, lai dotos laivu virzienā. Tālu gan tas nav – jāpāriet pāri ceļam (Daugavas ielai). Pirms atstājam sētu, aprunājamies vēl mazliet ar Aini. Saņemam ātri ne tikai kārtējo porciju Pļaviņu apkaimes vēstures, bet arī dažus noderīgus padomus. Viņš iesaka mums finišēt Kalnakroga apkaimē. Ērta izkāpšana un droša vieta laivu atstāšanai uz nakti. Arī attālums ap divdesmit kilometri mums pilnībā apmierina.

Atnākot līdz laivām un apskatot dienas gaismā mūsu pieturu, saprotam kādēļ vakar bijusi tik sarežģīta tikšana ārā. Ūdenslīmenis nokritis par vairākiem metriem, un piestātnes gals pie krasta saslējies 90 grādos.

Lejā tikšana gan krietni vienkāršāka, un nepaiet ilgs laiks, ka slīdam pa Daugavu. Kopā ar jaunu upi nāk jaunas atziņas, kuras nāksies mums ievērot turpmākās divas dienas. Joprojām laivojot tandēmā, secinām, ka ātruma rekordus šādā veidā pārspēt mums neizdosies. Lai arī ir bezvējš, upe tomēr uzmet vilni un, straujāk uzairējot, abu laivu saskares punktos smeļas iekšā ūdens. Tāpat ir svarīgi turēt pareizās trajektorijas, jo Daugava vietām ir kilometru plata. Visbeidzot secinām, ka dikti nevajag sapriecāties, ieraugot savu galamērķi. Viens ir to redzēt, otrs – līdz tam aizairēt.

Sakarā ar Pļaviņu HES remontdarbiem Daugavas ūdenslīmenis ir krietni pazemināts, tādejādi atsedzot iepriekš sen neredzētas upes ainavas. Iespaidīgus skatus veido Daugavas svītas jeb dolomīta atsegumi, kuru platums svārstās no 5 m līdz pat 60 m. Patrāpās arī pa kādai jaunai salai, kura ik dienu pavada zem ūdens, jo par to liecina milzīgais gliemežu daudzums uz tām.

Nobraukuši mazliet vairāk kā 5 km, piestājam pie Lokstenes dievturu svētnīcas.  Īpatnējs veidojums, kura jēgu un ideju man pašam ir par lielu, lai izprastu, bet katram savs. Pareizo izkāpšanas vietu gan nākas pameklēt, jo zemais ūdens arī te izjaucis ierasto reljefu, tomēr ar otro piegājienu esam pareizajā pieturas punktā. Godīgi sakot, ne dievsēta, kā šo vietu dēvē tās autori, ir mūsu patiesais apstāšanās iemesls. Iegansts ir krietni laicīgāks un egoistiskāks. Vēlamies apēst pa siltai zupai turpat netālu esošajā kafejnīcā. Savā starpā gan norunājam, ka šoreiz dikti neaizsēdēsimies, un nepaiet ne stunda, ka esam atpakaļ upes plašajos ūdeņos. Simpātiski kopējā dabas skatā iekļaujas burinieks “Namejs”, kas, laikam jau tūrisma sezonu noslēdzis, stāv pietauvots krastā pie vienas no Klintaines karjeras arhipelaga salām. Kopā šajā Daugavas posmā, ko sauc arī par Pļaviņu ūdenskrātuvi, ir vairāk kā pussimts salas.  Vidējais dziļums ir 15 m, bet maksimālais 48 metri. Te ir iecienīta vieta samu makšķerēšanai un tālumā pamanām pirmos ūsaiņu mānītājus, kuru nolūkus “nodod” aktīvā kvokošana. Skati ar copmaņu laivām uz dolomītu atsegumu fona ir gleznas vērti. Pašam dzimst doma, ka rītdien derētu paņemt līdz makšķeri.

Pievarējuši milzu upes līkumu, kas ir vienīgais mūsu šīs dienas maršrutā un zem kura kreisajā krastā atrodas ikoniskais Staburags, tālumā pamanām Kokneses pilsdrupas. Tas savukārt nozīmē, ka turpat netālu ir mūsu šīs dienas finiša vieta – Kalnakrogs. Redzēt gan nav sinonīms vārdam “tūlīt būt klāt”. Rēķinām, ka vēl, kā minimums, stunda līdz galamērķim. Samērā vienmuļo iršanu uzjautrina… lidmašīna. Tā, skaļi rūkdama, pārlaižas diezgan zemu virs mums. Pasveicinām pilotu ar airu mājieniem, un pretī negaidot saņemam arī sveicienu no augšas, kukuruzņikam lēzeni nošūpojot spārnus te uz vienu, te otru pusi.

Filozofējot, ka lidojot nospraustos galamērķus mūsu gadījumā sasniegt būtu vieglāk, drīz vien esam galā. Vēl maza pelde, un sagaidīts ir arī Ainis. Noklausāmies kārtējo informācijas dozu par apkārtni un kāpjam auto.

Kalnakrogs–Pļaviņu HES 17 km

Fantastisks rīts. Ir saulains, koši zilas debesis un pavisam rāms vējš. Turklāt esam visi perfekti izgulējušies, paēduši sātīgas brokastis un likumsakarīgi arī spēka pilni. Vēl pirms doties pie laivām, ieskrienu Pļaviņu veikalā nopirkt spiningu. Nav domas samus ķert. Jaunizceptā makšķernieka sapnis ir pamēģināt velcējot tikt pie kāda Daugavas asara, jo iepriekšējā dienā novērojām daudzviet upes krastos strīpaino barus lencam vīķes un mailītes. Līdzko iebraukts mazliet dziļākos ūdeņos, sudraba krāsas rotiņš tiek iežvidzināts aiz laivu mugurām. Ilgi gan cope neievelkas, jo pārsimt metru pirms Likteņdārza pirmais vizulis ir nokosts. Nākamās ēsmas siešana tiek atlikta, jo te ir dienas pirmā pietura. Kāds no mums te jau ir iepriekš bijis, vēl kādam pat savs akmens iegravēts. Cits te pirmo reizi. Nolemjam, ka galvenā misija – pa visiem mēģināt atrast Gunta ķieģeli, ko savā kāzu dienā viņam un sievai bija dāvājuši vedēji. Samērā viegli, vadoties pēc norādēm, nonākam līdz “Draugu alejai”. Pirmais iespaids mulsinošs. Sajūta ir tāda, it kā esi pie laba laika atpakaļ iesākta, bet tā arī nepabeigta trotuāra, piemēram, Ventspilī. Lai būtu meklēšanai kaut kāda sistēma, sastājamies ķēdītē un lēnā solī visi kopā raugām atrast uzrakstu “Guntis Ķupis”. Galu galā atrodam prāvu skaitu uzrakstu ar antīkiem Rīgas Dinamo hokejistiem, pa kādam politiķa, mūziķa vārdam, bet mūsu ceļabiedra vārda gravējums, izstaigājot bruģi pat dubultā, tā arī paliek nepamanīts. Diemžēl. Mazliet skumīgi, bet, vismaz labi izvingrinājuši kājas, atgriežamies atpakaļ pie savām kanoe. Pāris īrieni un paslīdam garām leģendārajām Kokneses pilsdrupām. Neskatoties uz to, ka ainavas ir premium līmenī, jāsaka, ka laivot pa tik platu upi nav diez ko jautri. Lai izklaidētu sevi, mēs izmantojām dažādus trikus. Piemēram – pastaigas gar krastu, peldes, bebru trenkāšanu, makšķerēšanu un apslēptās mantas meklētāju vērošanu. Nobrīnāmies, cik daudz cilvēki ar metāla detektoriem sastopami šajā posmā, kur Daugava pamatīgi atsegusi savus krastus. Tuvojoties Pļaviņu HES, esam atpakaļ laivās pilnā komplektā. Daugava te jau jūras izmēros un platumā pārsniedz pat 3 km. Turamies kreisajā pusē un pēdējos kilometrus plāns laivot katrai laivai atsevišķi, jo, esot saāķētiem kopā, ūdens šļakatas kļūst neciešamas. Ar finiša domu prātā pieturam pie Korkules ietekas Daugavā. Pēc kārtējās peldes un apkārtnes izzināšanas tūres secinām, ka tomēr vēl jāpabrauc uz priekšu. Beigu beigās fināla pietura mums kādus 2 km tālāk – Lielziedu vasarnīcu ciematā. Atstājam laivas krastā, bet, tā kā secinām, ka Ainis gluži “uz sitienu” mums pakaļ netiks, nolemjam aizstaigāt uz kafejnīcu ar romantiskāko nosaukumu valstī – “Romantika”.

p.s. Liels paldies visu mūsu piecu vārdā Ainim un viņa kundzei par naktsmājām, padomu, vēstures lekcijām un stūrēšanu.

Turaids

Foto: Armands I., Armands P., Kristpas, Guntis, Turaids.