Vārtājas majorāts un citi akmeņi

2011. gada laivu nobraucienā pa Vārtāju šis interesantais vēstures piemineklis paslīdēja mums garām nepamanīts. Patiesībā par šo unikālo robežstabu arī pats uzzināju vien, gatavojot 2012. gada viktorīnu par Vārtājas upi. Skatot kādu vēl pirmās Latvijas Republikas laikā izdoto karti, noskaidrojām tā aptuveno atrašanās vietu un, spītējot pamatīgajam salam, dodamies to uzmeklēt. Ierodoties galamērķī, mēs sastopam laipnu māju saimnieku un labi audzinātu suņu bariņu. Pati vieta, kur joprojām atrodas vairāku gadsimtu senais Kalētu-Krūtes majorāta robežstabs, sendienās bijusi blīvi apdzīvota. Blakus tam atradies Baltais krogs. Tam garām vedis Kalētu pasta ceļš. Starp citu, mūsdienās ceļš ved vien vairs tikai līdz pašai Vārtājas upei, un koka tilts otrā pasaules kara izskaņā tika saspridzināts. To paveikusi Vācu armija atkāpjoties, tādejādi cenšoties sarežģīt Sarkanās armijas uzbrukuma iespējas. Vieta, kur atradies pats tilts, šodien gan vēl viegli atpazīstama. Upē palikuši gan vecie tilta balsti, gan arī senā ceļa aprises upes pretējā krastā. Pati apkārtne ir vēstures faktu pilna. Vēl 20.gs. sākumā te atradies krogs, kur atelpu baudījuši pasta zirgu ormaņi, vietējie iedzīvotāji un vienkārši caurbraucēji. Krogā varēja gan ieturēt gardu maltīti, gan pārlaist nakti un atjaunot spēkus. Savukārt, Otrā pasaules kara beigās vācieši šeit izlēmuši izveidot savu ģenerālštābu. Vēl dažus gadus atpakaļ, bagātā vēsturiskā mantojuma dēļ, bieži viesi šajā apvidū bijuši „bagātību meklētāji”. To guvums gan bijis samērā knaps – vien dažas zviedru sudraba monētas un pāris otrā pasaules kara trofejas. Pats Majorāta robežu stabs joprojām atrodas savā vēsturiskajā vietā. Kaut arī pagājušajā gadsimtā tas ticis apskādēts (tā augšējā daļa atdalīta un iemesta Vārtājā), Baltā kroga saimnieks ar zirgu palīdzību to no upes atguvis un atjaunojis to sākotnējā izskatā. Robežakmeni rotā uzraksts vācu valodā „Majorat Kalleten Kruthen”, savukārt tā apakšā iekalti gada skaitļi „1767 – 1884”. Vārds Majorat nozīmē, ka šo zemju tiesības tikušas mantotas pēc pirmdzimtības principa. Citiem vārdiem sakot, par tās mantinieku varēja kļūt tikai un vienīgi īpašnieka vecākais dēls. Tādā veidā senajos laikos centās atrisināt problēmas, kas bieži vien izcēlās daudzajiem radiniekiem plēšoties par mantojuma tiesībām. Majorāts nodrošināja dzimtas īpašumu pēctecību un nedalāmību. Šāds mantojuma sadales princips Eiropā tika ieviests jau 16.gs. un bija populārs, sākot no Portugāles un līdz pat… Vārtājas upei. Majorāti pazuda 19.gs. beigās ar dzimtbūšanas atcelšanu Eiropā. Jāatzīmē, ka Kalētu un Krūtes majorāts jeb zemes īpašums mūsdienās ir dabā redzams, jo saglabājušies pavisam trīs šādi robežstabi. Pilnīgi noteikti bijis arī ceturtais stabs, bet tā atrašanās vieta diemžēl nav noskaidrota. Katrā ziņā šī unikālā vieta ir vērta apskatei, laivojot vasarā, jo šādus robežstabus neatrast nekur citur Latvijā. Piestājot krastā, noteikti būs viegli uzburt to seno laiku ainavu, kad Vārtājas upes tiltam pāri traucās senās pasta karietes un nesteidzīgi ceļinieki, bet gar savu zemes īpašumu klīda domīgs muižkungs. Atceļā nolemjam piestāt pie vēl diviem vēsturiskiem akmeņiem. Tiesa, šie gan ir daudz jaunāki. Un tie atrodas jau pie citas upes (Bārtas u.). Bet vai tāpēc mazāk ievērības cienīgi? Un, starp citu, apskatāmi arī braucot laivā. Pirmais ir pamatīga izmēra laukakmens, kas izcelts no zemes un uzstādīts meliorējot Kurzemes zemienes. Akmenī iekaltie vārdi liecina, ka tieši šeit Bārtas krastā nomeliorēts 100tkst. hektārs. Iespaidīgi. Tas noticis vēl salīdzinoši nesen – 1982. gadā. Vien dažus metrus tālāk ir nākamais mūsu pieturas punkts – piemiņas akmens, šķiet, slavenākajam bārteniekam, Jānim Birzniekam. Birznieks bija Latvijas Republikas zemkopības ministrs laika posmā no 1935. gada līdz 1940. gadam. Šis vīrs nepelnīti ir piemirsts, runājot par Latvijas valsts labākajiem gadiem jeb Ulmaņlaikiem. Pateicoties Birzniekam, 30to gadu izskaņā Latvijā lauksamniecības nozare ir viena no visattīstītākajām Eiropā. Pats Jānis Birznieks pēc Padomju okupācijas 1941. gadā kopā ar ģimeni tiek izsūtīts un Latvijā vairs neatgriežas. 1955. gadā mirst tālajā Sibīrijā, kur arī apglabāts. Mūsdienās Birznieka atdusas vietai pāri skalojas Jeņisejas HES ūdeņi.

Turaids Šēfers