VI Lauce, Ellīte, Iecava. Pļaviņu HES – Tenteni

Sestā ceļojuma nodaļa nāk ar dažiem jaunumiem. Pirmkārt, esam nonākuši līdz vietai, kur mums jāmaina Daugavai piederošās upes pret Lielupes atbildībā esošajām. Otrkārt, mums pievienojies vēl viens domubiedrs un izmantojam jau 3 kanoe. Treškārt, notiks paliela atkāpe no mūsu sākotnējā plānā par “pārkāpšanu” citā baseinā.

Šis ir nobrauciens, kuram mums nākas gatavoties mazliet nopietnāk nekā citas reizes, jo tikt no Daugavas uz Lielupi dzīvē nav gluži tas pats, kas ar acīm pa datora karti noiet. Kādu nedēļu pirms plānotā brauciena Kristaps ar Armandu dodas vienas dienas izlūkos, lai novērtētu, kā izskatās dzīvē dažas mazās upēs, kuras mums jāpievar, lai nokļūtu Iecavā. Precīzāk – jānoskaidro, kas notiek Korkulē, Laucē, Stampupītē un Iecavas dīķos. Ziņas no mūsu ģeogrāfiem nav diez ko iepriecinošas. Korkule pat pie tik augstiem ūdenslīmeņiem, kādi ir 2023. gada novembrī nav laivojama. Lai arī ar to bijām rēķinājušies, jo zinājām par Korkules ūdens pazušanas īpatnībām, gluži kā nokauts boksa cīņā nāk tālākā ziņa, ka arī Stampupīte ir sausa. Pat neskatoties uz to, ka pēdējās dienas līst kā pa Jāņiem.

Ja par Korkuli mums visiem bija puslīdz skaidrs, ka te vairāk būtu kājāmgājēju pasākums, jo upe ir slavena ar saviem ūdensrijējiem, tad Lauce un Stampupīte ir pilnīgi tumša bilde. Nolemjam, ka rīts gudrāks par vakaru un risināsim situāciju uz vietas. Jebkurā gadījumā mums ir jānolaivo Lauce un jātiek Iecavā. Un vēl. Savā starpā izdiskutējam, kā pareizāk mums būtu jālaivo – pa straumei vai pret. Vienojamies, ka saskaitāmos mainot vietām, summa nemainās un varam pieļaut arī dažus izņēmumus. Piedevām – šis nav nonstop laivu brauciens, kas ļauj mums mazliet vaļas improvizācijai.

Ellīte–Ziedi (Pļaviņu HES) 12 km

10.novembrī, esot jau visiem uz vietas, tomēr secinām, ka brīnumi nenotiek. Izkāpjot pie tilta, lai novērtētu Stampupīti, kurai vajadzētu savienot Iecavu ar Lauci, secinām, ka vairāk ūdens atrodams ūdensrijēja izzīstajā Korkulē. Katrā ziņā šodien šī ir neiespējamā misija. Dzīvē mēdz reizēm būt gadījumi, kad risinājums nāk negaidot un it kā pats no sevis. Tā notiek ar mums. Dažas minūtes ceļā, līdz pamanām aiz loga vēl kādu tiltiņu. Ellīte. Mazupe, kuru vispār neizskatījām kā opciju, pēkšņi nāk kā risinājums. Pilna ūdens un tā jestri plūst uz Lauces pusi. Tieši Ellīte ir tā šaurā nabas saite, kas savieno Daugavas un Lielupes baseinu. Tās sākums meklējams Ellītes purvā, turpat, kur dzimst arī Iecava. Daudz nedomājot, meklējam ērtāko iekāpšanas vietu un drīz vien mūsu kanoe pazūd upes šaurajos līkumos. Grūti spriest, vai te kādreiz laiva ir braukusi, bet, jau mājās esot un cenšoties noskaidrot ko vairāk par šo upi, googlē joprojām Ellīte ir iekritusi melnajā caurumā. Kā jau mazupe, ir ļoti līkumota, akmeņaina un ar samērā strauju plūdumu. Protams, netrūkst dabas veidoto šķēršļu, bet nekā pārcilvēciska. Tiesa, mēs jau arī tomēr esam trenēti… Paložņājuši pa bērzu kritalu augšām un apakšām, pastrīķējuši kanoe dibenus pret akmeņiem un vietām arī vienkārši pabradājuši pa upi, pienāk arī brīdis, kad esam tikuši līdz ilgi gaidītajai Laucei. Sajūtas mazliet kopē tās, ko piedzīvoju, pēc Pededzes iebraucot Aiviekstē. Lauce šķiet megaliela! Apsveicam viens otru ar izkļūšanu no Elle(īte)s un turpinām. Arī Lauces krasti ir neapdzīvoti. Koki zemu noliekušies pār upi, tie tomēr ūdensvirsmu nesasniedz un, lavierējot pa pazarēm, izdodas raiti virzīties uz priekšu. Jāuzmanās gan ir. Pie kāda puskrituša alkšņa tā zars noceļ man no galvas cepuri. Labi, ka ceļabiedri ir vien pārdesmit metru aiz muguras un tā nepaspēj nogrimt. Sabļaustāmies, ka nākamajā pieturā to paņemšu un braucam tālāk neapstājoties. Paiet minūte (varbūt divas) un aizmugurē noskan sauciens, kuru īsti nevar saklausīt. Bet intonācija liek noprast, ka kaut kas atgadījies. Griežam laivu riņķī un dodamies skatīt, kas atgadījies aiz līkuma. Braucot pret straumi un funktierējot, kāds iemesls saucieniem, secinām, ka patiesībā nemaz tik ekstrēmi nav Lauci braukt arī pret spalvu. Teorētiski tie, kuri izdomās darīt līdzīgi kā mēs, bet vienā piegājienā, no Daugavas var doties arī tālāk pa Lauci šādā veidā. Nobraukuši samērā raiti pārsimt metru, beidzot arī ieraugām skaņas epicentru. Diemžēl kāds prāvs koka zars, kurš paslēpies zem ūdens, apmetis mūsējo laivu. Bijām kaut kā jau piemirsuši, ka arī tā var gadīties, jo vienīgie overi (2) mums ir bijuši vien ekspedīcijas pirmajā dienā Pededzē. Gribi to vai ne, bet šī ir neatņemama laivu brauciena daļa. Palīdzam tikt galā ar laivas izsmelšanu, nomainīts tiek viens otrs drēbes gabals, iešaujam pa malkam un turpinām visi kopā tālāk. Pārrunājot notikumu gaitu, secinām gan, ka vienīgais šī atgadījuma zaudējums ir nekas cits kā pirms brīža izglābtā cepure. Tā tomēr nogājusi neatgriezeniski pa burbuli. Liktenis. Tālāk gan bez lieliem satracinājumiem. Aiz Korkules ietekas piestājam iztaisnot kājas pie kādām mājām, kuras varētu pretendēt uz latviešu redneku goda statusu. Dusmīgu suņu paskubināti, ātri vien esam atpakaļ savās kanoe. Un labi vien, ka tā, jo daudz kavēties vairs nedrīkstam. Strauji sāk krēslot, un mums vairs nav daudz laika, lai pabeigtu savu šīs dienas laivošanu pie tilta, kas atrodas blakus Pļaviņu HES esošajam vasarnīcu ciematam Ziedi.

Iecavas dīķi–“Raudupītes” 13 km

Vakars, nakts, rīts mums pagājis aktīvās diskusijās par šīs dienas pareizo laivošanas sākuma vietu. Izsecinām, ka Ellītes purvā meklēt Iecavu ar trim lielām kanoe pārāk prātīgi nebūtu. Beigu baigās tiek pieņemts Zālamana lēmums, ka sāksim no Iecavas dīķiem. Ja kas, pie labvēlīgākiem apstākļiem, vēl mums paliek cerība kādreiz nolaivot Stampupīti un tādejādi savienot vakar pārrauto mūsu maršruta ķēdes posmu. Vietējie gan saka, ka braukt no Iecavas dīķiem arī nekas gudrs nav. Bet ar kaut ko mums noteikti jāsāk. Esot jau pie Dobeļu dīķa (viens no četriem, kas kopā veido Iecavas dīķu ansambli), rodam izskaidrojumu, kādēļ vakar Stampupīte nebija pamanāma. Dīķis ir nolaists, bet kartē tieši te iezīmēta ir vien 6 km garās upes izteka. Iecava pēc dīķiem ir vien aptuveni 2 m plata. Teorētiski efektīvāk ir airi aizstāt ar kādu mietu un vienkārši stumties uz priekšu. Pēc dzelzceļa tilta arvien uzskatāmāk krastus sāk pārņemt niedres. Ja iesākumā tā ir tikai daļa ainavas, drīz vien pienāks brīdis, kad vienīgā opcija vides maiņai ir paskatīties uz debesīm. Šodien gan tās ir novilkušās tumši pelēkas. Pa brīdim uzlīst. Lai mazliet sevi uzjautrinātu, kā tādas peles siena kaudzē, meklējam pareizos virzienus. Gadās, lai apsteigtu labu gabalu priekšā esošo laivu, nav nepieciešams ātrums, pietiek vien izvēlēties pareizo tērcīti niedrājā. Gadās arī dzirdēt no muguras izmisīgu saucienu P-A-G-A-I-D-I-E-T……Nevar gan teikt, ka esam spējīgi uzturēt pieklājīgu tempu. Upe ir sekla, dažreiz trāpās pa kādam aizkritušam kokam. Šur un tur nākas pamatīgi pamocīties, lai tiktu uz priekšu. Un tomēr samērā laicīgi sasniedzam šīs dienas plānoto galamērķi jeb tiltu pie “Raudupītes” mājām. Gaidot transportu, kas nogādās mūs atpakaļ uz “Miera vējiem”, aizejam līdz blakus esošajai mājai. Jau no tāluma esam pamanījuši sētas vidū, uz statņiem noliktu, skaistu koka kanoe. Tātad – laivotāji! Viensētā, kas sastāv no divām ēkām – dzīvojamās mājas un paliela šķūņa, rosās arī paši saimnieki. Sasveicināmies un viegli ir atrasta kopējā valoda. Protams, apjautājamies par laivu. Izrādās, tā ir paša saimnieka rokām būvēta, un tā nav vienīgā. Pāri ceļam, namiņā, kas arī pieder “Raudupītes” iemītniekiem, ir vēl viena kanoe tapšanas stadijā. Mazliet mazākos izmēros gan. Akurāti saskrūvētās koka detaļas ļauj noprast, ka kanoe tiek veidota ar īpašu rūpi un mīlestību pret darbu. Vasarā gan ūdenstūristi te ir reti, jo šis Iecavas posms nav starp tās populārākajiem maršrutiem, bet paši gan brīvbrīžos upi nobraucot. Uz atvadām draudzīgi paspiežam viens otram roku, bet saimniece vēlāk mums atsūt jauku foto no ģimenes iepriekšējās vasaras laivu brauciena, ko esam izvēlējušies par mūsu šī brauciena galveno bildi.

“Raudupītes”–Tenteni 13 km

Kā ierasts, pēdējo dienu ieplānojam sākt laicīgi, jo vēl jau priekšā mājupceļš. Viens gan ir plānot, bet otrs to realizēt. Jāsaka gan, ka parasti mums tas bija izdevies. Bet gadās atkāpes. Rīta agrumā dodoties atpakaļ pie laivām, ceļa malā pamanām stopētājus. Skats samērā neparasts. Lauku ceļš, pa kuru, iespējams, novembrī auto nobrauc reizi stundā, divas kundzes, no kurām vienai varētu būt ap gadiem ~80, bet otrai ~60, meža vidū stāv un izmisīgi māj mums ar roku. Piestājam. Izrādās, ka dāmas sēnēs braukušas un caurdūrušas autoriepu. Lai nomainītu riteni, 6 vīri nav nepieciešami, īpaši jau tad, ja starp mums ir viens profs. Pārliecināmies, ka ir visi nepieciešamie instrumenti uz vietas, atstājam Ķupi pārlaimīgajām sēņotājām, bet pārējos mūs nogādā tālāk līdz laivām, jo mūsu šoferim šorīt steiga un gaidīt remontdarbu beigas īsti nav laika. Nepaiet ne pusstunda, līdz arī dāmas ar savu eņģeli ir klāt. Sirsnība plūst pāri malām, mūs sacienā ar kafiju un gotiņas konfektēm. Ilgi gan mums par sēnēm runāt un kafiju dzert nav laika, ir jābrauc! Novēlām viens otram laimīgu ceļu un dodamies katrs savās darīšanās. Mēs – atpakaļ Iecavas palienē, kundzes, laikam tomēr uz mežu. Pēc aptuveni diviem kilometriem, izlauzušies cauri niedru mūžamežiem, piestājam pie dzelzceļa tilta. Interesanti, ka šī ir tā pati vilciena līnija, kuras vēl vienu tiltu esam izlaivojuši jau vakar. Uzkāpjot kraujā, paveras fantastisks skats uz Iecavu. Upi, kurā ūdens nav redzams, jo visapkārt ir viens vienīgs niedrājs un grūti ar prātu saprast, kā vispār mēs esam pa turieni nupat laivojuši. Uz priekšu gan mūsu maršruts izskatās mazliet cerīgāk. Vismaz ūdensceļš ir samērā skaidri saskatāms. Un tā arī ir. Arvien biežāk sanāk laivot gar krastu, kas noaudzis ar simtgadīgam eglēm un pat pamanām pa kādai pamestai ēkai. Tiesa – ir nianse. Otra krasta puse joprojām ir kā pamatīga spīļu siena. Līkumojot pa Iecavas meandriem un lēnā garā tuvojoties dienas finišam, acu skatam paveras arī upes labais krasts. Visapkārt plešas aparti lauki. Šur un tur viensētu karogu mastos plīvo sarkanbaltsarkanais. Viss šķiet pēkšņi ļoti latvisks, kā bildes no 30to gadu “Atpūtas” žurnāliem. Mūsu trīs dienu ceļojuma pēdējā pietura ir pie tilta, kur atrodas ciems ar, iespējams, viss itāliskāko nosaukumu valstī – Tenteni. Vikipēdijā rakstīts, ka Tenteni dzīvo precīzi neviens (0) cilvēks!

Turaids Šēfers

Foto: Kaspars, Armands, Hesis, Ķupis, Kristaps, Turaids

p.s. Paldies “Miera vējš” saimniekiem par naktsmājām un palīdzību ar transportu. Paldies “Raudupītes” saimniekiem par sirsnīgo uzņemšanu un bildi.