Kad Jūra līdz ceļiem
Lietuviešu upe Jūra, kas tulkojumā latviski nozīmē precīzi to pašu, ko padomājam, – jūru. Nosaukums, protams, savdabīgs. Bet der zināt, ka mūsu dienvidu kaimiņiem ir arī upe vārdā Upe (40km). Jūras sākums aizsākas Žemaitijas augstienē, bet 177 km garais tecējums noslēdzas Nemūnā. Tā ir 11. lielākā upe valstī. Divi HESi ir ieviesuši korekcijas bezrūpīgai laivošanai, tomēr tas netraucē tai būt starp populārākajām ūdens tūrisma upēm valstī.
Mēs savu 4 dienu maršrutu esam plānojuši sākt no Kvedarnas, precīzāk, dažus km ārpus ciema. Pirms kāpt laivās, paliksim kempingā, ko apsaimnieko Dženeta un Artūras. Esam te noīrējuši dažas kempinga mājiņas, un pirmais vakars tiek pavadīts komfortā. Labprāt būtu šeit ņēmuši arī laivas, bet līdzīgi kā aizpērn, braucot lietuviešu Ūlu, nākas vilkt līdzi savējās. Kanoe un Lietuva ir joprojām antonīmi.
Netipiski sausais rudens Jūras ūdenslīmeni joprojām tur vasaras režīmā. Artūras brīdina, ka var būt problēmas ar smagajām kanoe laivām tikt pāri akmeņiem. No otras puses, labā ziņa – upe ir pilnībā brīva no jebkādiem koku aizbirumiem. Nāksies gan no laivas izkāpt pie Balskas dambja, bet citādi ieplānotiem ~60km jābūt mierīgi laivojamiem. Pēc kopīgas pašbildes ar saimniekiem, pamājam viens otram ar roku, bet suns – ar asti, un dodamies Jūrā.
Laiks, lai arī pa dienu prognozes rāda lietu, pašreiz tuvu perfektam. Saule, zilas debesis un mirdzošs ūdens. Kādam kājās šorti, citam T krekls. Un tas viss oktobrī. Upe ainaviska, pastrauja un neapdzīvota. Ir gan arī akmeņi. Bet uzreiz ar esam sapratuši, ka tā nebūs nekāda lielā bēda. Lavierēšana starp tiem piedod piedzīvojuma garšu un savā ziņā pat satur mūs visus kopā. Ik reiz, kad kāda no laivām ir mazliet izrāvusies priekšā citām, agri vai vēlu, bet pienāk brīdis, kad līderis uzsēžas, kas momentā dod iespēju atpalicējiem iedzīt handikapu, izvēloties pareizo tērci. Mums līdzi ir dota karte ar marķētām apmetnes vietām. Cipari no 1 līdz 10 ik pa pāris km pazib upes krastos. Lielākoties telšu laukumi ir privāti. Mēs par savu dienas galamērķi esam nolikuši #13, bet nekas nav obligāts, ja būs kas sakarīgs iepriekš, stāsim krastā ātrāk. Tā kā beigu beigās esam izmērcēti kādu pusstundu lietus dušā, nekāda vēlme pieveikt lielas distances nemaz arī nav. Nesteidzīgi slīdot pa upi un tās krastos meklējot pareizo naktsvietu, piedzīvoju vienu no īpatnējākiem skatiem laivojot. Aptuveni minūti vērojam, līdz laiva ieslīd dziļākā ūdenī, kā gar kanoe labo sānu garām aizvijas, aptuveni 50 cm platumā izkārtojies, dažādu sugu un izmēra zivju bars. Tam nav ne sākuma, ne beigu. Dzidrajā ūdenī skaidri redzamas katras zivs aprises. Visas ir baltās zivis, sākot no sīkām vīķēm un beidzot ar makanām raudām. Tās peld vienādā ātrumā un harmoniskās kustības atgādina stāstu par Šibujas krustojumu Tokijā, kuru ik dienu šķērso ~2 miljoni gājēju. Pēc iespaidīgās zemūdens parādes drīz vien pamanām krastā palielu lapeni. Te meža malā maza pļaviņa, aprīkota ugunskura vieta un pat sausa malka. Tā kā neredzam nekādus “privati valda” uzrakstus, nolemjam, ka te taisīsim savu pirmo apmetni. Īpašs prieks par nojumi ir mūsu antiteltistiem, kuri šajā naktī būs pat pieci. Maltītē pagatavojam sautētus kāpostus ar tītaru. Komplektā ar Tullamore un pašu improvizētu upju viktorīnu tas ir perfekts vakars. Pirmajā dienā kopā esam nolaivojuši mazliet vairāk nekā 16 km.
Pēc brokastu omletes rīta saulē mazliet apžāvējam teltis un dodamies tālāk. Šīs dienas galamērķis īsti nav izlemts, bet ieplānojam, ka lielāku pauzi taisām Pājūris ciemā. Mazās pieturas gan nelimitētos skaitos. Pie vienas no tām, blakus palielam braslam, kas tiek reizēm izmantots arī kā autoceļš, kvalitatīvu copes etīdi izspēlē Gatis un Ģirts. Gandrīz uz katra metiena viņu vizuli pakampj asaris un dzimst loģiska doma, ka šovakar vajadzētu gatavot zivi.
Pēc strīpaino gaiņāšanas upē nākamā apstāšanās mums ir pie Pajūris ciema. Statistikas pārvalde raksta, ka te ir aptuveni pustūkstotis iedzīvotāju. Viens no lepnumiem šodien ir muiža, kura laiku gaitā transformējusies no spirta brūža līdz franciskāņu klosterim. Pa vidu vēl te bijusi ķieģeļu rūpnīca un skola, bet šodien tā ir daudzīvokļu dzīvojamā ēka. Vēl ciematā ir mūs visus tik ļoti interesējošais veikals. Laivas noparkojam pie lielā dzelzsbetona tilta un dodamies ekskursijā. Kāds aizies uz zupas restorānu, kāds uz baznīcu, kāds uz vietējo parku, bet drīz vien jau atkal visi esam upē. Karte rāda, ka priekšā mums vēl viens ciemats (Žvingiai). Starp citu, ja kāds izvēlas Jūru kā divu dienu laivu braucienu, visdrīzākais Žvingiai būtu tā vieta, kur likt punktu piedzīvojumam. Pēc šīs apdzīvotās vietas upe ar katru nākamo km paliek arvien platāka, jo priekšā ir pagājušā gadsimta 80. gados tapušais Balskas HES un tā ūdenskrātuve, kuras parametri ir diezgan iespaidīgi. Uzpludinājums ir gandrīz 10 km garš, vietām platumā ap 700 m, bet dziļumā līdz 15 m. Tā krastos ir diezgan daudz vasarnīcu un pamaz telšu vietu. Ja arī kādu pamanām, priekšā jau sēž makšķernieki. Laivojot tādos platumos, arī mūsu piecas laivas ir izretojušās attālumos, kad viens otru vairs neredzam. Tā kā esmu pamanījies nokļūt pēdējās rindās, ceru, ka pirmie jau kaut kur krastā varbūt organizē šīs dienas apmetnes vietu. Saprotot, ka līdz tumsai varbūt vēl ir aptuveni stunda, telefoniski sazināmies ar priekšā mums esošajām laivām. Ivo un Janeks saka, ka viņus ciemos uzaicinājis Vigmants, pie kura vasarnīcas karstā varēsim būvēt teltis. Paiet vēl pusstunda un mūsējie jau stāsta, ka Vigmants pie “sarunu galda” pēkšņi aizmidzis, bet vadības grožus pārņēmusī sieva likusi noprast, ka šī vieta nav īsti paredzēta laivotājiem. Visbeidzot tomēr pļaviņu sev atrodam labajā krastā. Rekordu ātrumos top teltis un līdz ar tumsu kuras jau ugunskurs. Debesīs iemirdzas nesaskaitāms daudzums zvaigžņu un vakariņas aizskalo šī vakara mazo telšu krīzi nebūtībā.
Rīts nāk ar episkiem skatiem. Siltais ūdens, satiekot dzestro gaisu, kūp kā rīta kafija krūzē. Pa nakti ir bijuši mīnusi. Krastā zāle nosirmojusi, bet teltīm pa virsu izveidojusies milimetru bieza ledus kārta. Brokastīs paliekam pie pārbaudītām vērtībām jeb omletes, nesteidzīgi nogaidām, līdz saule beidzot uzveic salnu un bliežam tālāk. Mums vēl atlicis nolaivot pāris kilometrus pa plato Balskas uzpludinājumu. Platums te ir tāds, ka vairs nav iespējams saskatīt otru krastu detaļās. Nepilnu km pirms Balskas HES vēl piestājam Didkiemja ciema pakājē, lai “otrajās brokastīs” apēstu pa visiem vakar nopirkto lietuviešu kulinārijas lepnumu – šakoti jeb koka kūku. Pēc mazās pauzes spēka ir kā vēl nekad iepriekš un burtiski aizlidojam līdz lielajam dambim, kuram pa vidū ir saskatāma arī pati spēkstacija. Kāpjam krastā aizsprosta kreisajā pusē. Lai arī tā betona pārsegi ir gana stāvi, pa visiem samērā viegli pamanāmies uzvilkt laivas. Ar lejā tikšanu jau viss ir vienkāršāk. Jūra te atkal ir tikai pāris metrus plata un pilna akmeņiem. Gluži tāda pati, kādu to atceramies savā pirmajā laivošanas dienā. Iespaidīgs skats ir aiz paša HESa. Ūdens gandrīz vai vārās no zivju daudzuma. Eksperiments ar spiningu atklāj, ka iepeldējis asaru bars, kuri negausīgi barojas ar te iesprūdušām mailītēm. Ja par zivīm – lietuviešu zinātnieki uzskata, ka Balskas HES uzpludinājums ir radījis vienu no lielākajiem postījumiem zivju pasaulei valstī. Runas par tā nojaukšanu bija aktuālas pat vēl pirms dažiem gadiem. Pašreiz ar HES īpašniekiem gan panākta vienošanās, ka tiks izveidots īpašs zivju ceļš, kas savienos atkal pārrauto upes tecējumu.
Nolaivojuši sprīdi pēc dambja, mums priekšā paceļas paliels bars balto zivju gārņu. Arī viņi piedalījušies zivju dzīrēs HESa baseinā, vien mēs ar savu ierašanos esam viņus padzinuši pārsimt metrus prom. Upe te sekla un līdzīgi kā pirmajā dienā, atkal līderlaiva ir tā, kura pārējiem rāda, kur nevajag braukt, jo akmeņi ir visur. Šur un tur pat nākas laivu pavilkt ar rokām un populārajam teicienam “kad jūra līdz ceļiem” ir pavisam cita konotācija. Bet uz priekšu tiekam samērā viegli. Priecājoties par mazās upes ainavām, negaidīti nonākam īpatnējā situācijā, kad mūsu acu priekšā divi jūras ērgļi mēģina nomedīt no bara nošķirtu pīli. Milzu putni uz maiņām metas upē, lai noķertu sev pusdienas. Pīle gan nav ar pliku knābi ņemama un vismaz brīdi, kad mēs esam tuvumā, diezgan prasmīgi nirstot, izvairās no vajātājiem. Kāds ir fināls, mums nav zināms. Man pašam šķiet, ka ērgļi tik viegli to nabagu mierā nelika.
Upes krasti te ir neapdzīvoti. Arī atpūtas vietu ir krietni mazāk nekā “pirmsdambja” Jūrai. Daudz dabas, un viss arī loģiski, jo tagad laivojam pa Pagramantis reģionālo parku. Tas izveidots 1992. gadā ar domu īpaši aizsargāt Jūras un Akmenes satekas ielejas dabisko ainavu, kā arī kultūrvēsturisko mantojumu – daudzos pilskalnus (vienam no tiem vārds ir Indija!), senos apbedījumus un apmetnes vietas. Skati, protams, lieliski un noteikti bija vērts kulties pāri uzpludinājumam, lai ar acīm pabaudītu šo. Savu pēdējo nakšņošanas vietu taisām samērā stāvā krastā, kur pamanām pamestu gana būdu un pasenu ugunskura vietu. Vakariņās gatavojam visu, kas palicis pāri vēl no neapēstā. Gala rezultāts ir lielisks, pat neskatoties uz to, ka mūsu šefpavārs Janeks maltīti asprātīgi nosauc par “draņķi” – tā Kurzemē mēdza saukt cūku ēdienu, kas radīts no dažnedažādiem cilvēku neapēstiem ēdienu pārpalikumiem. Gatis un Ģirts pagatavo sen loloto Jūras asari.
No rīta brokastojot, spriežam, ka pēdējā dienā mums sanāks uzlaivot jau simbolisku distanci jeb ~5 km. Gudlauķu tilts ir pēdējais pirms Tauraģes pilsētas. Distances īsums pārāk nestimulē mums šorīt būt mudīgiem. Gliemeža ātrumā tiek novāktas teltis, savākta apkārtne, bet galu galā esam tomēr atpakaļ upē. Nebūs gan gluži tā, ka pāris minūtēs nonāksim līdz noliktajam finišam. Turpinot lavierēt starp lielāka un mazāka izmēra akmeņiem, nonākam līdz Akmenes un Jūras satekas vietai. Te lietuvieši ir uzbūvējuši elegantu platformu – “Pagramantis skatu torni” (atvērts 2023.gadā). Tas slejas 12 m augstumā un, uzkāpjot līdz pēdējam, trešajam līmenim, abu upju ielejas skati pārtop dzīvā gleznā, ko noteikti būtu novērtējis, piemēram, Vilhelms Purvītis. Papriecājušies par ainavu un neviļus izbaudījuši neplānotu rīta rosmi kājām, laivojam tālāk. Pāris līkumi, un pienākusi pēdējā mūsu pietura. Tilts gan te ne gluži klasisks. Betona plāksnes savieno vienu krastu ar otru, un pieļauju, ka pie augstāka ūdens līmeņa šī būve varētu nonākt arī zem ūdens, jo pa tā apakšu ar kanoe izbraukt nav iespējams. Vēl gan sanāk pamaldīties atpakaļceļā pa Pagramantis parka mazo meža ceļu labirintiem, kā rezultātā vēlreiz satieku baltos zivju gārņus, kuri, sastājušies improvizētā aplī pie Balskas dambja, aizgūtnēm kampj zivis, un apstāties, lai palaistu pāri steidzīgu briežu baru. Kafija tuvajā benzīna tankā, un drīz vien jau esam arī mājas.
Secinājumi. Ja vēlaties ko interesantu piedzīvot ar laivām Lietuvā, noteikti ir tā vērts. Mēs braucām pie ūdenslīmeņa, kas raksturīgs vasaras vidū, un bija vien dažas mini problemātiskas vietas, kur nācās izkāpt un laivas pavilkt. Citādi viss brīvi braucams. Ir daudz gan privātu, gan publisku atpūtas vietu laivotājiem. Mazliet grūtāk ar teltīm varētu būt pēc Žvingiai ciema, jo HESa uzpludinājums ir iecienīts makšķerniekiem un arī viņi konkurēs ar jums par šīm vietām. Ja vēlaties laivot ar kanoe, tad tas varētu būt sarežģīti te. Ja der arī upes smailes, tad nekādu problēmu. Jūras upes baseinā ir vairākas nomas. Mēs noteikti ieteiktu turistauk.lt – forša noma, forši un zinoši cilvēki (paldies Artūr un Dženeta) un lielisks kempings pašā Jūras krastā netālu no Kvedernas ciema.
Paldies ceļa biedriem par piedzīvojumu!
Turaids Šēfers
Foto autori un modeļi: Sandra, Armands, Gints, Ģirts, Gatis, Matisons, Ķupis, Ivo, Janeks, Turaids.
