Turpinājām tradīciju un arī šogad pievienojāmies talcinieku pulkam Latvijas sakopšanas dienā. Mūsu pienesums kopējam darbam – savākti Toseles upes (Bārtas upes pieteka, Nīcas novads) krasti. Lai arī Tosele pilnīgi noteikti nav no tām upēm, kas būtu meklējama ūdenstūristu „ēdienkartē”, kultūrslānis tās krastos bija pamatīgs. Galveno piesārņotāju top3 šajā upē, spriežot pēc mūsu atradumiem: makšķernieki, autotūristi/piknikotāji un kāzinieki! Ja pirmie divi uz upēm grēko hroniski, tad trešajai kategorijai varbūt varētu vien pārmest šķūņu atslēgu likšanu uz tiltiem pār tām. Izrādās, jaunajiem preciniekiem dažreiz patīk iemest upēs arī pa pudelei. Vienu tādu ar zīmīti (diemžēl ne līdz galam izlasāmu) šajā talkā atradām arī mēs!
Paldies visiem, kuri piedalījās. Paldies Nīcas novada domei un biedrībai „Bura” par atbalstu. Mēs kopā padarījām lielisku darbu!
Turpinot mazo Kurzemes upju ziemas seriālu, braucām skatīt Līgupi. Pašos Latvijas dienvidrietumos esošās upes maršrutu apvienojām ar vēl diviem ūdensceļiem: Parupes – Līgupes + Papes kanāliem un beigu beigās sanāca mums nedaudz virs 12km trīs dažādas ūdenstilpnēs vienā dienā.
Lai arī bijām gatavi, ka braucot ūdeņus, kuri vasarā sastopami vien uz jāņusētas kartes sagaidīs mūs koki un bebru dambji, pārsteidzoši, bet bažas nepiepildījās. Pati Līgupe no Liepājas/Klaipēdas šosejas tilta līdz pat atzaram ar Paurupes kanālu ir gandrīz brīvi braucama. Upei ir lieliska straume, tā šķiet ir taisnoti un tās krastā esošie alkšņi un bērzi, spītējot Merfija likumiem, krituši nevis upē, bet tai blakus. Tomēr viss tik pasakaini gluži gan nav. Uzņemot kursu uz Paurupes-Līgupes kanālu piedzīvojām ko negaidītu. Ūdens tajā nav atrodams. Šobrīd tas ir nošķirts no upes ar zemes valni. Iespējams, tādejādi tiek atrisināts postošu plūdu jautājums blakus esošajā viensētā. Kanāls gan savu resursu savāc no Papes palienām un mežmalām neticamā ātrumā. Jau pēc ~100m ūdens daudzums ir pietiekams laivošanai. Tiesa, mazliet vēlāk gadījās vēl kāds ar laivu nepārvarams šķērslis – ledus. Tas gan saprotams, februāris laukā. Tā nu ledu laužot,un tur kur nevarējām, slidinot laivas, turpinājām savu ceļu uz Papi.
Tie kuri braukuši kanālus laivās, droši vien piekritīs. Tiem visiem ir kāds mīnuss – gari, taisni un vienmuļi. Šis nebija izņēmums, bet ar lielisku bonusu. Papes savvaļas zirgi un tauri neizkāpjot no laivas. Tieši šādu skatu piedzīvojām, braucot šo maršrutu. Lieliska balva, laivotājiem februārī.
14.februārī Liepājā notika pirmie stinšu svētki pilsētas vēsturē. To ietvaros norisinājās arī sacensības stinšu copē, kuras organizēja „Sofijas laivas”. Nez kā būtu, ja sals Latvijas rietumiem nebūtu gājis šoziem ar līkumu, bet droši vien to mēs uzzināsim pēc gada. Šoreiz vēja pilsētas ūdeņi palika atvērti, un par gurķa zivs lomiem cīņa notika kanālmalā, pulcējot vienkopus 15 komandas.
Spītējot lēnajam dienvidaustrenim, kas šai copei nav tas pateicīgākais vējš, pie stintes mēs tomēr tikām. Eksperimentējot ar mānekļiem un sistēmām, kādam, paša vārdiem sakot, izdevās saķert „pus spaini”. Trauks gan nebija no tiem lielākajiem, bet šis noteikti nav gadījums, kad kvantitātē ir nozīme. Runa ir par Māra Oltes stinšu darbnīcu turpat blakus sacensību norises vietai. Visiem tiem, kuri šoreiz savas makšķeres bija piemirsuši mājās, padomus praksē un teorijā dāsni deva Māris. Un tādu, kas viņu uzklausīja bija daudz, sākot ar smalkām dāmām ādas cimdos, vietējiem ezermalas puikām un beidzot ar zivju copē pudu sāls apēdušiem vīriem.
Pati sacensību makškerēšana izvērtās salīdzinoši mazrezultatīva, un neviens no tandēmiem kilograma atzīmi nepārsniedza. Tiesa piemānīta tika paprāva vēdzele(36cm, 330g), kas garantēja attiecīgi sacensību lielākās zivs titulu komandai „Pabarabanu”, kā arī ducis bušu. Taču šajā dienā galvenā loma tika atvēlēta stintei. Pēc 3h cīņas un visiem svēršanas darbiem tika noskaidrots arī mūsu top3. Ar nepilnu puskilogramu atrāvienu, par pirmajiem valsts stinšu meistariem tika kronēti liepājnieki Jānis un Oļegs Lakstīgalas (Lakstīgalu loms), aiz sevis atstājot Velna večus Artūru Šenbrūnu un Aivaru Domarku (Liepāja) un Auces copmaņus Arti Kalniņu, Jānis Žukovski (Stintes lido). Aucenieki vien par zivs tiesu apsteidza lietuviešus – Tomasu un Artūru Kubilius. Kā gandarījums mūsu kaimiņiem tika atzinība no Liepājas mēra, viņiem pasniedzot savu īpašo balvu. Savukārt Salmo specbalvu – zemledus makšķerēšanas telti, pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai, šogad pienācās daudzu Latvijas zivju rekordu īpašniekam – Egilam Dižgalvim. Un vēl par balvām. Pirmo trīs vietu ieguvēji ik mēnesi žurnālu „Copes Lietas” atradīs nu pasta kastītē.
Pēc mačiem, visus dalībniekus pie sava galda savukārt aicināja Havjers Garsija, kurš piepalīdzot abiem šarmantajiem Karlosiem, bija radījis vienreizēji garšīgas pusdienas. Stintes pīrāgs un stinšu zupa beigās izrādījās pat tik garda, ka bez makšķerniekiem vēdera tiesu saņēma vēl pāris simtu liepājnieku un pilsētas viesu! Cerams, baudot maltīti, daudzi nu uzzināja jaunas idejas par šīs zivs pagatavošanas iespējām!
„Sofijas laivas” vēlas pateikties visiem, kur palīdzēja mums šo notikumu īstenot: Liepājas pilsētai un īpaši Zanei Ģirnei. Pavāriem Havjēram, Žagaram un Karlosam. Zivju specam Mārim Oltei. Tiesnešu brigādei: Aivai, Danim, Andrejam, Andrim, Uldim, Renāram un Agrim. Ievai, Mārtiņam un Imantam par jauno makšķernieku izklaidēm. Mārtiņam un Luīzei par foto un video. Normundam Grabovskim un „Salmo” par vērtīgajiem padomiem sacensību tapšanā un foršajām balvām. Initai un žurnālam „Copes Lietas” par abonementiem. Ģirtam un Co par lielisko telti (un Karostas Cietumam par rezerves telti…). Drēbniekam Bucim. Lui Fonteinam par krēsliem un galdiem. Ēvaldam un biedrībai „Liepājas ezeri” par drošību uz ūdens, savukārt pašvaldības policijai par kārtību krastā. Andrejam un fabrikai „Liepājas Papīrs” par uzlīmēm. Guntim par stintēm un visbeidzot mūsu vecmāmiņai par siltajām zeķēm!
Meklējot ziemā kur siltāks, cilvēki mūsu platuma grādos parasti izvēlas atpūsties doties uz dienvidiem. Mēs jaunu riteni negudrojām un nolēmām darīt to pašu.
16.novembrī(2014) laužoties ar laivām cauri, Virgas upes alkšņu brikšņiem uzgājām jeb pareizāk uzlaivojām kādu interesantu atradumu. Papīra sirdi. Spriežot pēc uzrakstiem uz tās, atlidojusi pie mums no Holandes ar vēsti, ka tieši pirms gada(31.okt.2013.) kāzas svinējuši Angelique un William. Atradums ieintriģēja un nolēmām abus uzmeklēt. Tas arī izdevās. Izrādās, pavisam vienkārši, balti baloni gaisā palaisti viņu kāzu dienā Kesterenes pilsētā, tādejādi pasaulei pavēstot par abu svinīgo brīdi. Ja pieņemam, ka balons devies taisnā virzienā uz Virgu (un kur gan citur tam lidot), veiktais attālums ir 1200km. Visdrīzāk gan tika izmests arī kāds līkums un lidojums bijis garāks. Bet tas šķiet nav vairs tik būtiski jo vēst tika nodota!
Šobrīd holandiešu sirds gatavojas jau savam atpakaļ „lidojumam”.
Foto nr.1. Sirds palaišanas brīdis. Kersterene (31.10.2013.)
Foto nr.2. Precīza sirds “nolaišanās” vieta Virgas upē (16.11.2014.)
